Šajā mācību gadā Cesvaines vidusskolā mācās 266 audzēkņi, strādā 40
skolotāji. Tāpat kā visā Latvijā arī Cesvainē ārkārtējā situācija
mainījusi skolas ikdienu.
Par to pastāstīt aicināju Cesvaines vidusskolas direktoru Didzi Bauni.
– Vispirms jautāšu – kā mācību darbā tiek ieviesta jaunā kompetenču pieeja?
– Iet diezgan smagi. Idejas ir pareizas, un izmaiņas izglītības sistēmā ir nepieciešamas, bet tehniskais izpildījums līdz galam nav sagatavots. Iespējams, bijis resursu trūkums, cilvēku, kuri valsts mērogā reformu var virzīt. Skolotāji atzīst, ka ir labi sagatavots materiāls sociālajās zinībās un datorzinībās – tajās ir gan metodiskais atbalsts, gan izplānota mācību programma. Pārējos priekšmetos ir grūtības, un tās ir tāpēc, ka nav metodisko līdzekļu, ir nepietiekama mācību metodisko materiālu krātuve. Līdz ar to skolotājam viss kaut kur jāmeklē pašam. It kā nav slikti, bet direktors par to nevar samaksāt. Par gatavošanos mācību stundai būtu jāmaksā vairāk nekā par stundas vadīšanu, jo mācību stundu pedagogs vada 40 minūtes; lai sagatavotos stundai, strādā pat vairāk. Uzskatu, ka jābūt izstrādātām paraugprogrammām, stundu plāniem, mācību līdzekļiem – metodisko materiālu krātuvei.
– Skolotāji ir dažādi, katrs nevar būt radošs?
– Jā, ir radošie, kuriem ir Dieva dots talants, kas visu laiku tā ir strādājuši, veidojot savas autorprogrammas. Bet lielais vairums ir skolotāji, kuri var strādāt pēc metodikas, ko sagatavojuši augstskolu mācību spēki vai citas radošā darba grupas. Tā notiek visā pasaulē, piemēram, angļu valodas apguvē metodika izstrādāta līdz sīkumam, un Oksfordas mācību grāmatas to nodrošina. Tas pats ir ar norvēģu izstrādāto programmu jauniešiem „Mot". Mūsu skolā to īstenojam – nāk skolotājs „no malas" un pēc šī materiāla strādā. „Mot" norvēģu valodā nozīmē „drosme", programmas ietvaros tiek izspēlētas dažādas lomu spēles, materiāls pusaudžiem māca būt drosmīgiem, prast pateikt „nē" cigaretēm un alkoholam, māca pozitīvo domāšanu, sniedz dzīves padomus. Programma Norvēģijā ir slīpēta vairāk nekā divdesmit gadu, skolotājs, kas pēc tās strādā, ir „apbruņots" pilnībā. Mūsu skolā šo priekšmetu māca skolas padomes vadītāja Aija Turka un vecāku pārstāvis. Bērni apliecina, ka tas viņiem ir vajadzīgs.
– Kā ir ar attālināto mācīšanu un mācīšanos?
– No 7. decembra attālināti mācās audzēkņi, sākot no 5. klases. Pirmdien, kad 6. klasei bija pirmā attālinātā mācību stunda, skolotāji ziņoja, ka tiešsaistei ir pieslēgušies pilnīgi visi. Mūsdienu bērniem tā nav problēma, un iepriecina, ka arī skolotāji ir apguvuši stundas vadīt tiešsaistē, platformā Zoom. Esam izvirzījuši nosacījumu, ka 30 procentiem stundu jābūt tiešsaistē. Sākotnēji ne visiem tas bija viegli, bet skolotāju digitālās prasmes, to kompetence ir krietni pieaugusi. Tomēr gribu uzsvērt, ka attālināto darbu nevar uztvert kā normu, tas ir pagaidu risinājums, līdz varēsim atkal strādāt klātienē.
Būtiski, ka mūsu skolas 21 skolotājs ir pieteicies digitālo apmācību programmā, ko piedāvāja mācību centrs „Alfa". No 15. decembra līdz nākamā gada martam skolotāji divreiz nedēļā trīs stundas attālināti mācīsies. Būs ko turēt!
– Dzīve rāda, ka, attālināti mācoties, pārslodze ir arī skolēniem, piemēram, acīm.
– Jā, par to būtu jākliedz. Tas tiešām nav normāli, ka skolēniem tik ilgi ir jāskatās datoru monitoros. Skolotāji ieslēdz datoru un strādā pie interaktīvās tāfeles, skolēni to visu skatās datoru ekrānos un bieži vien – salīkušā pozā. Turklāt, ja skolēnam datora nav, viņš to dara planšetē vai telefonā, un tas ir pavisam slikti. Savā skolā vairāk par trim stundām dienā tiešsaistē mācību stundas vadīt neļaujam, citādi tas var negatīvi ietekmēt veselību.
– Tūlīt semestris noslēgsies, ko var teikt par mācību rezultātiem?
– Ir ļoti dažādi – ir skolēni, kam sekmes uzlabojušās, bet pārsvarā tomēr rezultāti ir pasliktinājušies, tā aina nav rožaina. Grūti pateikt, ar ko tas saistīts – ar skolēnu gribasspēku, klātbūtnes izjūtu? Tajā vecumā cilvēks ir vairāk sabiedrisks, viņam nepieciešams socializēties ar citiem, šobrīd tā visa nav un skolēniem ļoti pietrūkst. Iespējams, kāds nevar pat saņemties, lai pieceltos.
– Kā jūsu skolā ir ar brīvpusdienām?
– Cesvaines novadā brīvpusdienas ir audzēkņiem līdz 5. klasei. 1.-4. klasei tās apmaksā valsts, 5. klasei dotē pašvaldība. Daudzbērnu un maznodrošināto ģimenēm gatavojam pakas, un tās ir kvalitatīvas, ļoti labas. Sociālais dienests arī dala pakas, tad saskaņojam, lai produkti atšķirtos. Mūsu skolā mācās bērni arī no Gulbenes un Madonas novada, tiem, kam pienākas, ar skolas autobusu vedam pakas uz dzīvesvietu.
– Par skolēniem tiek domāts – ir sagādāti palīglīdzekļi (datori, planšetes) tiem, kam tas nepieciešams, bet kā ir ar attieksmi?
– Šobrīd vēl gaidām ministrijas piešķirtos datorus, jo ne visiem tie ir. Kopumā saņemsim 20 datoru: 15 nepieciešami skolotājiem, pieci aizies skolēniem. Datori ir papildu finansiāls slogs arī vecākiem, jo kvalitatīvi skolēns var mācīties tad, ja viņam mājās ir dators ar visām attiecīgajām programmām. Tas nav lēti, daudzi vecāki spiesti atvērt maciņus.
Par attieksmi varu teikt, ka ir jautājumi, ko patiešām vajadzētu risināt. Un tā ir ministrijas kompetence, piemēram, jautājums par skolēnu tiesībām, pienākumiem un atbildību. Pietiek, ja klasē ir viens bērns ar nestabilas uzvedības problēmām, kas jauc stundu, tā secinām, ka nav instrumentu, kas ļautu tikt ar viņu galā. It kā ir izstrādāta konfliktu risināšanas kārtība, iesaistot dažādas institūcijas, bet šis instruments īsti nedarbojas.
– Kā ar interešu izglītību?
– Deju kolektīvu mēģinājumi vienas klases ietvaros mazajās klasēs notiek. Ar audzēkņiem, kas mācās attālināti un uz skolu nenāk, var darboties tikai individuāli, un tas ir diezgan nenopietni. Tāpat sportā – audzēkņi izpilda uzdoto, nofilmē, sūta skolotājam.
– Kā redzat skolotāju darbu?
– Ir izjūta, ka pandēmija ir palīdzējusi pedagogu prestižam, jo tad, kad vecāki mājās ar bērniem pastrādāja un redzēja, ko tas prasa, viņi daudz labāk iepazina skolotāja lomu. To, cik pedagoga darbs ir sarežģīts un kādu enerģiju prasa. Pēdējos gados no valsts iestāžu puses pedagogu prestižs tika pazemināts, ceru, ka nu iet uz labo pusi. Skolotājus novērtē gan sabiedrība, gan vecāki.
Mūsu skolā dažiem pedagogiem ir liela slodze un pārslodze, dažiem – tikai pāris stundu. Tas atkarīgs no tā, vai pedagogs strādā Cesvainē vien vai vēl citur. Pamatā cenšamies turēt stabilu komandu – skolotājus, kas strādā tikai Cesvaines vidusskolā. Ir labāk, ja skolotājs uzņemas pilnu atbildību un ar domām un idejām iesaistās iestādes attīstības plānošanā. Ja braukā pa vairākām skolām, rezultātā ir ne šur, ne tur – viņam nav darbavietas piederības izjūtas. Mūsdienu pedagoģijā skolotāju savstarpējai sadarbībai ir būtiska loma, īpaši saistībā ar mācību jauno saturu. Svarīgi ir dažādu priekšmetu jomā kopīgi plānot mācību procesu. Protams, fizikas un ķīmijas skolotājiem, kuriem pilnu slodzi nodrošināt nevaram, sadarbībā ar Ļaudonas vidusskolu ļaujam trīs dienas strādāt pie mums, divas – Ļaudonā. Tādā veidā viņiem varam nodrošināt pilnu slodzi.
– Vai skolotāju algām ir piemaksa no pašvaldības?
– Nav gan. Pašvaldība daļēji finansē interešu izglītību un apmaksā sociālo pedagogu. Pamatalgas skolotājiem nāk no mērķdotācijas.
– Kā būs ar Ziemassvētkiem?
– Skola ir izpušķota, mazajām klasēm eglītes būs – nedaudz ierobežoti varēsim ieiet un viņus apsveikt, bet kopā visa skola nākt, protams, nevarēs. Ziemassvētki līdz ar to būs daļēji nozagti. 18. novembrī skolas Facebook lapā, ko bērni skatās visbiežāk, sūtīju videosveicienu, ļoti iespējams, ka būs jādomā šai virzienā arī šoreiz.
– Kā direktors sevi uztur formā, lai, risinot problēmas, galva strādātu un nogurums nepārņemtu?
– No rītiem es izvēlos paskriet. Ap māju esmu izveidojis trasi un dienu iesāku ar skrējienu. Nedaudz pavingroju, iesildos, un tad konkrēto dienu varu nostrādāt un normāli justies. Ļoti gaidu, kad attālinātais režīms beigsies, jo skolēnu klātbūtnes skolā pietrūkst. Mums veicies, ka Cesvainē nav saslimšanas gadījumu. Ar koronavīrusu saslimt nevienam negribas, tāpēc cenšamies ievērot visus piesardzības pasākumus. Jā, maskas būs jālieto arī mazajiem bērniem. Viņiem izsniegsim medicīniskās maskas; ja gribēs citas, lai vecāki gādā. Būs jāpierod. Es pārāk lielu problēmu no tā netaisītu – daudzās valstīs bērni no 7 gadu vecuma maskas skolā nēsā. Tāda ir dzīve. Bērni paši neslimo, bet viņi bieži ir vīrusa pārnēsātāji, tādēļ nāksies pieņemt situāciju, kura nav patīkama nevienam.
15.12.2020.