Liezēres pamatskolas pedagogi kopš pagājušā gada nogales īsteno projektu, kura ietvaros notiek braucieni uz ārvalstu skolām, lai pēc iespējas labāk uzlabotu izglītības jomas kvalitāti un smeltos pieredzi idejām, kādas varētu tikt iedzīvinātas Liezēres pamatskolas mācību ikdienā.
– Doma par to, ka gribētos redzēt, kā darbojas skolas citās valstīs, ir lolota jau daudzus gadus. Runājot arī par izglītības reformu, bieži dzirdam, ka kāda nostādne aizgūta no vienas valsts, bet cita nostādne no otras valsts, taču to praktisko darbību mācību vidē mēs kā skola tā arī netikām redzējuši. Liezēres pamatskolā strādā angļu valodas skolotāja Iveta Zemīte, un arī viņa jau vairākus gadus loloja ideju par to, ka vajadzētu īstenot šādu pieredzes apmaiņu. Praktiskā idejas īstenošanas darbība sākās jau pagājušajā gadā, kad tika izstrādāts projekts ar mērķiem un uzdevumiem, kādu mēs gribētu īstenot. Sākotnēji bija domāts veidot projektu tā, lai pedagogi var doties uz ārvalstu skolām kopā ar skolēniem, bet tā kā vēl bija daudz nezināmā par to, kā tas viss īsti notiks, izlēmām pirmo projektu izstrādāt ar domu, ka pieredzes apmaiņā vispirms brauc skolotāji, iepazīstot, kā viss norisinās, un pēc tam ar pedagogiem kopā dosies arī audzēkņi, – iepazīstina Liezēres pamatskolas direktore Jolanta Stepiņa.
Pagājušajā gadā projekts tika apstiprināts, un ir uzsākta braucienu īstenošana. Pavisam kopā ir paredzēti seši braucieni, no kuriem divi jau ir notikuši. Projekts ir vērsts divos virzienos, un viens no tiem ir iekļaujošā izglītība. Jolanta Stepiņa skaidro – Liezēres pamatskolas pedagogi vēlas noskaidrot, kā ārvalstu mācību vidē iekļaujas gan bērni ar speciālajām vajadzībām, gan emigrējušie skolēni. Arī Liezēres pamatskolā tiek īstenotas speciālās izglītības programmas, un skolotāji vēlas ikvienam bērnam nodrošināt pēc iespējas labāku risinājumu, lai palīdzētu nodrošināt kvalitatīvu izglītību.
– Pirmais brauciens bija uz Grieķiju, un tas notika kursu veidā. Viesojāmies pie pieredzējušiem pasniedzējiem, kuri praktizē darbu speciālajās skolās un parastajās skolās, kurās tiek iekļauti bērni ar mācību traucējumiem. Iepazinām metodes, kādas piekopj šie skolotāji. Piedalījāmies lekcijās, kurās darbojās ne tikai Latvijas, bet arī Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Zviedrijas un Spānijas pārstāvji. Tā bija unikāla iespēja dalīties pieredzes stāstos par to, kā tiek veikts darbs skolās, un arī pārrunāt katras valsts politiku. Esam sapratuši, ka daudz kas ir atkarīgs tieši no valsts nostādnēm, gan runājot par atbalsta personāla nodrošināšanu, gan vēlmi finansiāli palīdzēt, piemēram, ar nepieciešamo mācību materiālu nodrošināšanu. Decembrī devāmies uz Itāliju, kur savukārt apskatījām bērnu un skolotāju darbu, izpētot soļus, kā pedagogi strādā ar bērniem, kuriem ir gan mācību grūtības, gan citi attīstības traucējumi, kā arī ar bērniem, kuri ir iebraukuši no citām valstīm. Šī brauciena ietvaros apmeklējām četras skolas, redzot, kā izglītības iestāžu vidū tiek integrēti bērni ar patiešām nopietniem traucējumiem. Redzējām, kā strādā atbalsta personāls, un pārliecinājāmies par to, cik pamatīgas zināšanas tiek gūtas, – uzsver Jolanta Stepiņa.
Kā būtisks ieguvums tiek akcentēta arī sadraudzība ar ārvalstu pedagogiem – ir nodibinātas jau vairākas sadarbības, uz kurām balstoties, tiks izstrādāts arī nākamais projekts, kurā iekļauti būs arī skolēni, lai arī viņi varētu doties šajos braucienos.
– Šo gadu garumā, kopš izglītības saturā tiek ieviesta jaunā kompetenču pieeja, valdīja pamatīgs juceklis un haoss, un neizpratne turpinās joprojām, jo nākamgad spēkā stāsies jaunā vērtēšanas kārtība. Jau šobrīd plānojam, kā to ieviesīsim, sākam praktizēt to savā līdzšinējā darbā. Salīdzinot izglītības sistēmu Latvijā un Itālijā, viņiem tā ir praktiski nemainīga kopš 1960. gada – vienveidīga, atstrādāta un strukturēta. Visiem ir skaidri zināms, ko un kā darīt, un ir tikpat skaidri zināms arī rezultāts. Ja Latvijā ļoti lielā mērā mācību vidē tiek iedzīvinātas modernās tehnoloģijas, tad Itālijā tās tiek izmantotas ļoti minimāli. Katrā klasē redzējām interaktīvo tāfeli, bet tikai pāris kabinetos no visām skolām, kurās bijām, pedagogi ar tām darbojās. Viņu prioritāte ir koncentrēšanās uz lasīt un rakstīt prasmi, izpratni un prasmi pastāstīt. Atbraucot mājās, daudz laika veltījām pārdomām par to, jo tieši lasīt un rakstīt prasmes Latvijā ir tās, kuru attīstīšanai jāpievērš pastiprināta uzmanība, ņemot vērā, ka mūsu valstī tās ir ļoti vājā līmenī. Katrā klasē vismaz piecpadsmit minūtes skolotājam jāspēj nodrošināt bērniem kāda teksta lasīšanu, lai rezultātus uzlabotu, – norāda Liezēres pamatskolas direktore.
Ja Latvijas iedzīvotāji ļoti baidās no tā, kādas sekas uz ikvienu dzīves jomu atstās mākslīgais intelekts, tad Itālijā pedagogi par to pat neko nav dzirdējuši. Arī telefonu lietošana mācību procesā tiek ierobežota, cik vien tas iespējams. Bet Itālijā speciālo skolu nav, un visi bērni tiek iekļauti parastajās skolās – gan skolēni-iebraucēji, gan bērni ar mācību traucējumiem.
Līdz mācību gada beigām atlicis īstenot pārējos četrus braucienus – notiek nemitīga saziņa ar koordinatoriem, kuri atrodas valstīs, uz kurām dosies Liezēres pamatskolas pedagogi. Pieredzes apmaiņa plānota arī ar skolotājiem Spānijā, Zviedrijā, Somijā un Francijā. Savukārt februārī iecerēts uzrakstīt nākamo projektu, lai uz ārvalstīm varētu doties arī latviešu skolēni. Šajā projektā vai nu tiks turpināta iekļaujošās izglītības tēma, vai arī tas taps par labbūtību skolās, ņemot vērā, ka mobings visā pasaulē ir aktuāla problēma skolu vidē.
19.01.2024.