Otro gadu Praulienas pamatskolā inženierzinības māca Roberts Gotlaufs.
Viņa pamatdarbs rit uzņēmumā "SAF Tehnika", kas atrodas Rīgā, bet inženierim ļauts strādāt attālināti, līdz ar to maizes darbu Roberts var apvienot ar darbu skolā.
Kā kļuva par skolotāju
– Pēc Latvijas universitātes beigšanas dzīvoju mazā dzīvoklītī Madonā, uzņēmumā strādāju attālināti. Tad ģimenē pieteicās bērns, un mēs meklējām lielāku dzīvojamo platību, – atceras Roberts. – Tobrīd mani uzrunāja Praulienas pamatskola, vai varu izglītības iestādē novadīt stundas? Vasarā apmeklēju 100 stundu pedagogu kursus (bija kovida pandēmijas laiks, kursi notika attālināti), un rezultātā varēju pieņemt izaicinājumu strādāt skolā. Iekārtoju darba kabinetu un sāku Praulienas pamatskolas 7. klases skolēniem mācīt inženierzinības. 5.-9. klases skolēniem vadu arī elektronikas pulciņu. Bez tam četrus skolēnus gatavoju mācību priekšmeta olimpiādei, kas paredzēta 8. janvārī.
Pamatdarbs ir aizraujošs
Pamatdarbā Roberts ir elektronikas inženieris. – Izstrādāju dažādas elektronikas ierīces, spiestās plates, taisu dažādus gadžetus, – precizē inženieris. – Kovidsezonas laikā aktualizējās gaisa kvalitātes mērīšana. Cilvēki sāka tam pievērst uzmanību, interesējās par ventilācijas sistēmām un to, kā izplatās baciļi. Viens no produktiem, ko izstrādāja mūsu uzņēmums un joprojām to ražo, – iekštelpu gaisa kvalitātes mērītājs. Mēģinājām arī startēt konkursā, kur Latvijas skolas tiek aprīkotas ar šādiem mērītājiem, bet uzvarēja cits uzņēmums. Mūsu aparāti savukārt ir ārzemju valstīs, piemēram, Jaunzēlandē – gandrīz katrā skolā, katrā klasē. Aparāts rāda, cik ātri iekštelpā cilvēki izelpo skābekli. Nereti ir pieņēmums – ja dzīvo lauku mājā, tur noteikti ir svaigs gaiss, bet izrādās – ja istabā ir vēsi, ja no loga nedaudz pūš, tas vēl nenozīmē, ka istabā ir svaigs gaiss. To pārbaudīju vairākās mājās arī pats. Sevišķi daudz gaisā ir CO2, pieceļoties no rīta. Neviens no tā nomirt nevar, bet, ja istaba nav izvēdināta, cilvēkam ir švakāks miegs, viņš jūtas miegaināk un samazinās prāta spējas, kam nepieciešams skābeklis. Skolās, darba vietās, kur jāstrādā ar galvu, tas ir ļoti būtiski.
Atjauno māju laukos
Kā dzīvesvietu Roberts ar ģimeni ir izvēlējies lauku māju Mētrienas pusē: – Mētrienā atjaunojām sievas vecvecāku dzimtas īpašumu, tās ir 100 gadus senas mājas. Vairāku gadu garumā ēku pašrocīgi atjaunojām, beidzamajā posmā piesaistījām arī celtniekus. Izbūvējām māju, un viena no lietām, kas tur noteikti būs un tiks ierīkota, ir centralizēta ventilācijas sistēma. Tā, lai šī sistēma nodrošinātu svaiga un silta gaisa plūsmu.
Darbs skolā
Praulienas pamatskolā Roberts ir mācījies arī pats un tagad atgriezies tajā kā pedagogs. – To, ka būt skolotājam nav viegli, zināju jau brīdī, kad nācu uz šejieni, – atzīst pedagogs. – Visgrūtākā daļa, manuprāt, ir pirms mācību stundas, kad viss jāsagatavo, lai stunda būtu interesanta un skolēniem būtu aizraujoši skatīties, aptaustīt, klausīties, darīt. Mans priekšmets ir inženierzinības, kur daudz jādarbojas praktiski. Ir jātaisa modelīši, jāizmēģina dažnedažādas lietas, un tas prasa lielu sagatavošanās laiku – atrast, piemēram, 25 vienāda izmēra šļirces. Madonas aptiekās tāds skaits nereti nav sastopams, un novembra dienās, kad stundā no šļircēm taisījām sūknīšus, apstaigāju aptiekas un izpirku pilnīgi visas šļirces. Līdzīgi notiek tad, kad taisām gultnīšu modeli, un pēdējā vakarā par to atceros. Tad steidzīgi skrienu pie draugiem un meklēju gultnīšiem nepieciešamās bumbiņas. Ja skolēniem parāda kādu praktisku modeli, kur viņi paši var līdzdarboties, uzreiz sapratne par to pamanāma pat viņu acīs. Skolēns uzreiz citādāk skatās uz pasauli – eksperimentē, aizraujas.
Radoši tehniskā domāšana
– Es skolā cenšos iemācīt inženierzinātnisko domāšanu, un tā salīdzinoši ir netverama lieta, – aizdomājas skolotājs. – Turklāt nav garantijas, ka viss vienmēr izdosies un sanāks. To zinu no pamatdarba, ka inženierzinātniskais process nav ar veiksmīgi garantētu rezultātu. Daudzi no mūsu uzņēmuma veiksmīgajiem produktiem ir tapuši, meklējot labāko rezultātu pat vairākas nedēļas. Tas pats jāapzinās skolēniem, ka arī viņi var kaut ko radoši izdomāt, tikai tam jāveltī laiks. Būt radošam nenozīmē tikai gleznot, spēlēt mūzikas instrumentus, radoši var darboties arī tehniski – uztaisīt štābiņu, saremontēt kādu rotaļlietu, tētim palīdzēt nomainīt automašīnas riteni, paskatīties, kā darbojas bremžu sistēma utt. Vērts saskatīt dzīvē līdzības, piemēram, ja saspied šļirci un galā pieliec caurulīti, otrā galā vēl vienu šļirci, tad var pamanīt, ka līdzīgi darbojas, piemēram, ekskavatora kauss.
Apķērīgas arī meitenes
Roberta mācītajā 7. klasē ir gan puiši, gan meitenes, un meitenēm domāšana dažkārt esot pat asāka: – Mēs, piemēram, runājam, kā varētu riteņa asi piestiprināt kartona mašīnai, un pēkšņi viena meitene saka: "Skolotāj, taču jāpieliek gultni!" Katrā ziņā stundas cenšos vadīt tā, lai skolēni paši daudz runātu, diskutētu, domātu, secinātu.
– Protams, skolēni ir dažādi, man vienmēr gribas pastāstīt vairāk, bet reizēm vienu un to pašu lietu vajag atkārtot 4-5 reizes, līdz viņiem sanāk vai nesanāk saprast, – vēsta skolotājs. – Strādājot mācību iestādē otro gadu, ir daudz vieglāk. Pirmajā gadā bija ļoti jāgatavojas – veidoju dažādus materiālus, tagad jau ir bāze, ir daudz vieglāk. Atceros, ka vienā no stundām bija jārunā par arkām, kāpēc tās nesabrūk. Tad pulksten divpadsmitos naktī gāju uz garāžu, ēvelēju koku, griezu to mazākos gabaliņos, urbu caurumus tā, lai no tiem varētu salikt arku. Pēc pusotras stundas viss bija kārtībā. Nākamajā dienā 5 minūtes par to ar skolēniem parunājām, un tad savu modeli varēju nolikt līdz nākamajam gadam. Katra demonstrēšanas sagatavošana aizņem daudz laika, protams, kaut ko var nopirkt, kaut ko izprintēt ar 3D printeri. Mums paveicies, ka Praulienas skolā ir laba tehniskā bāze, ir daudz priekšmetu, ko var mācību stundās izmantot. Gandrīz katrā klasē ir projektors, uz tāfeles nerakstu, visu sagatavoju un rādu ar projektoru.
Disciplīna neklibo
Jautāts, vai disciplīna stundās nav problēma, skolotājs nosmej: – Kā nu ne, tā nebūtu 7. klase, ja visi būtu mierīgi kā incīši. Skolotājs tiek testēts nemitīgi – ko var darīt un kādas blēņas neiet cauri. Vai var meitenei slepeni uzšaut ar gumiju, aizmest kādu papīriņu, vēl ko citu. Man gan tādiem gadījumiem ir sava sistēma: parasti skolēni klasē aizņem pēdējos solus, brīvi paliek soli priekšā. Ja ir aizrādījums, audzēknim lieku pārsēsties uz priekšu. Ja būs vēl kāds aizrādījums, nākamais jau būs direktores sols. Līdz tam gan neviens nav aizdzīts, bet līdz pirmās rindas solam dažs labs pāris reizes ir ticis.
Elektronikas pulciņš un brīvais laiks
Roberta vadītajā elektronikas pulciņā darbojas Praulienas pamatskolas vecāko klašu puiši. – Pulciņa laikā taisām robotus, mācāmies lodēt un saremontēt dažādus aparātus, – vaicāts par laika noslodzi pulciņā, saka skolotājs.
Ko Roberts dara brīvajā laikā? Jau daudzus gadus aizrautīgi spēlē Madonas pūtēju orķestrī. Ziemā brauc skijoringā, kur brālis ar krosa motociklu pa priekšu, bet Roberts aiz viņa ar slēpēm: – Piedalāmies gan treniņos, gan sacensībās. Slēpoju labi. Pateicoties vecākiem, uz kalnu bērnībā braucu, kolīdz varēju nostāvēt. Vēl brīvajā laikā esmu kopā ar ģimeni – sievu un bērnu. Iepriekš daudz laika veltījām mājas būvniecībai, tagad māju turpinām iekārtot.
16.01.2024.