Jāņu siera siešana ir viena no senākajām un simboliskākajām latviešu svētku tradīcijām, cieši saistīta ar vasaras saulgriežu svinībām — Jāņiem. Šis īpašais siers nav tikai gards cienasts, bet arī bagātīgs kultūras mantojuma elements, kas nes gan praktisku, gan rituālu nozīmi. Šī tradīcija joprojām tiek turpināta daudzās ģimenēs, tādējādi stiprinot saikni starp paaudzēm un uzturot dzīvu tautas garu.
Mētrieniete Skaidrīte Putna siera siešanas prasmi apguvusi no savas vecmāmiņas un atminas, ka bērnībā no siera vienmēr knibināja ķimenes.
– Cik sevi atceros, mājās vienmēr tika siets siers. To darīja vecmamma. Mūsu mājās siers tika siets nevis vārīts (gatavošanas procesā tiek pievienots sviests). Pati esmu mēģinājusi vārīt, bet īsti nesanāk, lai gan pašai ļoti garšo. Atceros, ka, pavisam maza būdama, urbināju no siera ķimenes, jo tās ļoti negaršoja. Turpretī vecmammas ceptās ķimeņu maizītes ēdu ar lielu baudu. Tolaik kanēlis bija īpaša un grūti pieejama garšviela, tad cepa ievārījuma vai ķimeņu maizītes, – pastāsta Skaidrīte Putna. – Visos laikos mums bijušas govis. Līdz ar to arī piens bijis vienmēr. Zināšanas un prasmes esmu mantojusi, labprāt ne tikai Jāņu laikā, bet arī ikdienā sienu sieru. Pēdējos gados tas vairs nav tikai klasiskais ķimeņu siers, bet pievienoju dažādas garšas. Esmu iecienījusi garšvielu maisījumu "Anniņa". Tāpat mēdzu pievienot ķiplokus. Tos rīvēju uz ļoti smalkas rīves. Esmu mēģinājusi ar garšvielām Hmeli-Suneli, bet rezultāts īsti neapmierināja. Ļoti labi izdevās, kad pievienoju maltos piparus.
Kad Skaidrītes vecmamma devās mūžībā, Mētrienas pagasta "Muižnieku" saimniecību pārņēma mamma. Dzīve iegrozījās tā, ka pēc prombūtnes arī Skaidrīte atgriezās dzimtajās mājās.
– Apprecējos, un kopā ar vīru paplašinājām saimniecību. Nebija tā, ka pēc siera būtu milzīga kāre, bet, piemēram, siena laikā, kad vēl siens tika krauts zārdos, īsti nebija laika gatavot. Siers bija lieliska alternatīva. To var viegli un ātri uzsiet, ja vien ir pieejama uguns, – atzīst saimniece. – Sasilda siera masu, ko sauc par siera ziediem, un ēd kā karstu piena zupu. Kad paēd, masu satin marlē, liek zem sloga un rezultātā iegūst sieru. Tiesa, silts siers nerada sāta izjūtu.
Tāpat kā gatavojot citus ēdienus, arī sienot sieru, rezultāts atkarīgs no daudziem faktoriem. Skaidrīte ir dzirdējusi nostāstus, kad un kāpēc siers mēdz neizdoties.
– Piemēram, daudzi teic, ka siers nesildās pērkona laikā. Pērkona laikā gan sildot biezpienu, gan sienot sieru, ziedi nogrimst. Nezinu, kas to ietekmē, bet tā patiešām notiek. Gadās, ka, vienā rītā sienot vairākus rituļus, viens izdodas, citam ir tik niecīgi ziedi, ka nevar nokāst. Šādās situācijās masa jāatstāj uz dienu vai divām, lai paskābst, un tad lej verdošā pienā, un siers izdodas. Pirms daudziem gadiem, kopā ar mammu ieviesām knifiņu, sakultās olas nepievieno biezpienam, bet gan atsevišķi lej katlā. Esmu pārbaudījusi – pirms piena liešanas katlā, tas jāizskalo ar ūdeni, lai piens nepiedeg. Pirms masas nokāšanas, marle jāsamitrina sūkalās. Rezervē vienmēr ir rūgušpiens. Ja masa neiet ziedos, pievienoju rūgušpienu. Var pievienot kefīru vai etiķi. Ja nav nekā skāba, esmu lējusi ābolu sulu. Labāk izmantot biezpienu, kas pāris dienas nostāvējies. Sienot sieru, nepieciešama pacietība. Piemēram, ir jāsagaida, lai piens ir verdošs, sāk kāpt ārā no katla, – pieredzē dalās Skaidrīte.
Taujājot, kas tiek celts Putnu ģimenes svētku galdā, Skaidrīte stāsta: – Siers mūsmājās tiek siets regulāri, bet esmu iemanījusies Jāņu rītā vienmēr uzsiet svaigu rituli. Silts siers ar medu pazūd strauji. Neatminos nevienu reizi, kad Jāņos galdā netiktu celts siers. Gaidot Līgo svētkus, laikus samīcu knapsieriņus. Šogad esmu nogulējusi – tas jādara apmēram trīs nedēļas pirms. Šiem sieriem nepieciešams trekns biezpiens, un pievienoju arī karoti sviesta. Pievieno sāli un ķimenes. Visu rūpīgi samīca un veido nelielus trīsstūrīšus. Atstāj uz koka dēlīša un pārklāj ar dadža lapu. Vispirms tie paliek glumi, pēc tam sakalst. Tā ir lieliska uzkoda pie alus vai kvasa. Modernāks variants – no treknās masas, kurai pievienots ķiploks, saveļ bumbiņas. Liek eļļā, kas ir neitrāla, bez garšas. Svētku neatņemama sastāvdaļa ir pīrāgi. Tos cepu 22. jūnijā, lai Līgo dienā var pīt vainagus. Cepu rabarbermaizi, citas plātsmaizes. Mums vēl ir saglabājusies maizes krāsns. Tur cepu gan maizi, gan pīrāgus un citus gardumus. Tomēr, gatavojot uz dzīvās uguns, ir pavisam cita garša. Savukārt siers, kas paliek pāri, tiek uzcepts. Panēju olā un miltos, uz pannas apcepu. Var cept arī bez panējuma, tomēr tad nav tik garšīgs. Var pagatavot arī salātus. Sieru, skābus ābolus sagriež kubiņos. Formas maizi sagriež kubiņos un apcep kopā ar ķiplokiem. Atdzesē, visas sastāvdaļas sajauc kopā, pievieno majonēzi. Rezultāts izdodas lielisks. Ja nav mājas siera, var izmantot, piemēram, Holandes sieru.
20.06.2025.