Šo slaveno biškopju ieteikumu Edgars Kramfts, kurš nesen atzīmēja 90 gadu jubileju, patiešām cenšas ievērot un iesaka arī citiem.
Gan Madonas novadā, gan Bērzaunes pagastā "Rutulu" saimnieku Edgaru Kramftu pazīst kā darbīgu bitenieku.
Kopš mūsu laikrakstā "Stars" ir aizsākusies Medus loterija, starp balvām vienmēr ir bijis arī "Rutulu" medus. Biškopis tēlaini saka, ka tas ievākts no staltā Gaiziņa rudzu laukiem.
"Rutulu" saimnieks gadiem ilgi seko visam labajam vecajam un jaunajam biškopībā. Pirms gadiem, piedaloties gadskārtējos biškopju saietos konkursā par garšīgāko medu, ir ieguvis atzinīgu vērtējumu starp medus paraugiem no Latvijas malu malām.
– Nekāda miglošana laukos nenotiek, biju kandidāts uz bioloģisko saimniekošanu, bet atteicos, jo ļoti bieži jābūt gatavam dažādām pārbaudēm. Turklāt biškopībā pret varrozi bez preparātiem grūti iztikt, – atziņā dalās biškopis.
Biškopība kopš senču laikiem
Stāstījums par bišu lietām "Rutulos" aizved vēsturē.
– Esmu piedzimis "Rutulu" mājās. Ar bitēm sāka nodarboties mans vecvecvecvectēvs. Mūsu mājās bija daudz senlietu. Horizontālos egļu bluķus ar caurumiem, kas kalpoja par stropiem, tagad var apskatīt Ventspils piejūras muzejā.
"Rutulu" māju uzbūvēja Andrejs Švauksts 1870. gadā, zeme – 34 desetīnas – iegūta no Lauteres muižas. Rēķinu, ka esmu piektā paaudze.
Uz jautājumu, kā pats apguva iemaņas biškopībā, viņš stāsta: – Savulaik bites ieguvu no sava krusttēva – mammas brāļa, kas darbojās ar bitēm. Dažreiz palīdzēju, jo nebaidījos no bitēm. Biškopībā daudz apguvu pašmācības ceļā, ievēroju Krūmiņtēva, Kārklu Hermīnes padomus. Ir biškopji, kuri nekā daudz nestāsta, jo katrs tomēr ir konkurents. "Rutulos" vienmēr bijuši stropi, divi atrodas pie mājas Madonā.
Par saviem Grostonas septiņgadīgās skolas skolotājiem un pasniedzējiem Kandavas lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumā man ir tikai vislabākās atmiņas.
Pēc profesijas esmu elektroenerģētiķis. Par elektriķi un "Latvenergo" Madonas elektrisko tīklu rajona priekšnieku nostrādāju 42 gadus. Ar biškopību vairāk sāku nodarboties no 2000. gada.
Bites un lauki neļauj ierūsēt
Biteniekam Edgaram Kramftam ir interesants domugrauds: – Ja gribu strādāt, to savos laukos varu darīt katru dienu, cik vien ir iekšā, un vajag strādāt. Taču ne vienmēr ir tāda luste. Taču ir darbi, kas patīk vai ne, bet ir jāpadara, un daudzi ir saistīti ar biškopību. Arī zāle prasa pļaušanu, un, kad vajag, sēžos pie mazā traktorīša stūres, tehnika visu paveic. Joprojām vadu arī automašīnu, uz Rīgu nebraucu, bet līdz Bērzaunei vai Madonai gan varu tikt, – smaidot stāsta saimnieks.
Edgars Kramfts atgādina, ka viņa atbalsts un palīgi ir meita Dace, dēls Agris, izloloti mazbērni – Artūrs, Jurģis, Toms un Agnija, priecē trīs mazmazdēli – Kristers, Ernests un Olivers.
Viņš aizdomājas arī par turpmāko: – Biškopībā manu darbu varētu turpināt mazdēls Jurģis, kas mazs nāca līdzi bišu dravā, palīdz znots Uldis, Dace, kas uzrakstīja arī mazo saimniecību attīstības projektu "Rutuliem". Tas deva daudz ieguvumu – bišu stropus, bišu inventāru, ziedputekšņu kalti, vaska kausētavu un medus sviedi. Dravā šobrīd ir 33 saimes, bet varbūt to skaits būs jāsamazina. Bites man ir kā vaļasprieks, nevis kā bizness. Lai biškopība būtu bizness, ir krietni vairāk jākustas, jāraujas uz visām malām, jāražo vasks, propoliss, ziedputekšņi. Vienu brīdi sāku vākt ziedputekšņus, bet uzskatu, ka tā ir bišu nerrošana. Pirmāmedus ieguve notiks ap Jāņiem, tas būs dažādu ziedu medus, jo nevar taču
noteikt, kur bites ganījušās. Uz jautājumu, vai gadās arī piedzīvot
dzēlienus, viņš piekrīt: – Bites mani tik stipri mīl, ka reizēm iedzeļ,
un tas esot pat veselīgi. "Rutulos" vienmēr pozitīvu enerģiju sniedz
arī vairākas "astes". Arī mūs dravā pavadīja gan suns, gan kaķis.
Ja līdzās ir "Gaiziņš"
Ja
Edgara Kramfta tālajiem senčiem bija viens Gaiziņkalns, kas atrodas
pavisam tuvu, viņam ir vēl arī vīru koris "Gaiziņš", kurā dzied jau 27.
gadu. – Jau mācoties skolā, dziedāju korī, dejoju tautiskās dejas.
"Gaiziņā" iestājos 2000. gada martā. No sava kora vēl neesmu aizgājis,
esmu gados vecākais dziedātājs, bet vairs neesmu aktīvais dziedātājs,
arī tālajos reisos vairs nebraucu. Tagad koris "Gaiziņš" gatavojas uz
vīru un sievu koru salidojumu Cēsīs. "Gaiziņam" vairs nav ziedu laiki,
sarucis dziedātāju pulks, skatei mums neiedeva jaunus tērpus, mēs īsti
labi neizskatījāmies. "Gaiziņam" 5. decembrī paliks 55 gadi, kopš
koris izveidots, un vīru koris to grib sagaidīt labā formā, – stāsta
"Rutulu" saimnieks. Agrāk kopā ar kori "Gaiziņš" ir apceļotas daudzas
Eiropas valstis – Austrija, Ungārija, Čehoslovākija, Itālija, Rumānija,
Vācija. Edgars Kramfts atce ras, ka viņam ceļošana vienmēr ir patikusi,
jo sniedz spilgtus iespaidus, kas paceļ pāri ikdienai. Jaunībā ar sievu
Viju, kura jau septiņus gadus mūžībā, daudz ceļojuši. Savulaik ar
motociklu IŽ Jupiter izbraukājuši Latviju, bērnus sasēdinājuši
blakusvāģa kulbā. Kad iegādājušies savu pirmo auto – Zaporožecu,
izbraukāta Lietuva, Igaunija, arī Maskava. Uz jautājumu par to, kā
uzturēt sevi formā, Edgars Kramfts apgalvo, ka dzīve Gaiziņkalna tuvumā
un bites liek cilvēkam justies stiprākam, ceļ augstākam lidojumam. –
Gaiziņš atstājis iespaidu jau uz maniem senčiem, – viņš stāsta, ka visi
bijuši darbīgi, un darbs arī uztur formā. – Esmu nodzīvojis laimīgu
mūžu. Piedzimis Ulmaņlaikā, tad nāca pirmie boļševiku laiki, pēc tam –
vācu laiki, tad sekoja padomju laiki un tagad – brīvā Latvija. Mani
vecāki un vecvecāki politikā nebija iesaistījušies, nebija bagāti, arī
represijas gāja garām, dzimtas mājas saglabātas, – secina darbīgais
deviņdesmitgadnieks.
22.05.2026.