Tā atzīst madoniete Velta Broka, kas 18 gadus ir čakli darbojusies Lazdonas rokdarbu pulciņā “Rota” un joprojām tur tiek gaidīta.
Tiesa, ziema ir ziema, līdz pulciņam ir jānokļūst, un Veltai šis ir arī laiks, kad jāizsēro vīra aiziešana mūžībā.
Nodarbības, kas notiek trešdienās, ir nostiprinājušas daudzas rokdarbu prasmes, kā arī aizrāvušas pilnīgi jaunā "lipīgas slimības" statusā kvalificējamā nodarbē – pērļošanā.
Pulciņa vadītāja Natālija Baboviča soli pa solim, sagādājot pērlītes un citus nepieciešamos materiālus, ir iemācījusi gatavot pērlīšu rotas un dažādas skaistas, dekoratīvas lietas.
Nekad nesaki nekad
Velta Broka atceras, ka ne jau pērļošanas dēļ devusies uz Lazdonu: – Atceros, ka biju aizbraukusi uz rokdarbu pulciņu Lazdonā, lai paskatītos, kas un kā tur notiek. Daudzas toreiz gatavoja pērlīšu rotas, kas skaitījās smalks darbs. Teicu, ka es gan ar pērlītēm nekad neņemšos. Nākamajā reizē aizbraucu, lai pamācītos adīšanu pie skolotājas, rokdarbu meistares Vandas Podiņas. Vēlējos, lai pamāca vienu rakstiņu, biju aizmirsusi, kā noadīt latvisko pīnīti. Vandu gaidot, mani uzaicināja pievienoties pērlīšu "bakstītājām". Tagad esam palikušas maz, jo jaunie klāt nenāk. Vienu laiku pulciņa nodarbības apmeklēja arī skolas meitenes. Tā toreiz iesāku, nezinot, cik "lipīga" ir pērļošana. Sāku regulāri braukt uz pulciņa nodarbībām, veidojās tāda kā pozitīvā atkarība. Joprojām uzskatu, ka pērļošana ir vislabākā relaksācija, un liekas, ka strādā tikai rokas, darbs top pats no sevis. Tu apsēdies pie pērlītēm, neko citu nedomā, kā tikai par to, lai veidotu ko ļoti skaistu, ko esi redzējis kādā žurnālā, ieraudzījis internetā. Izmantojam arī akmentiņus, ādu, dzintara gabaliņus – visu ko. Pa daudzajiem gadiem ir radīti ļoti daudzveidīgi pērlīšu darbiņi. Skaistākās un neparastākās rotas ir pabijušas vietējās izstādēs, daļa ir uzdāvinātas, bet daļa saliktas kastēs, – iepazīstina Velta un piekrīt, ka šo pūru būtu jāpārcilā biežāk.
Viņai vēl viens interesants darbiņš palicis aizsākts – pelēcīgas pērlītes virtenē ar lapiņām uz leju. Kā stāsta rokdarbniece, ilgi jāņemas pie katras lapiņas tapšanas, un pērlītes ir jāsaskaita. Bet pienāks laiks, un darbs tiks pabeigts.
Pirmais adījums – šallītes lellei
– Man vajadzīga tikai ideja, tad iedvesma atnāk. Idejas meklēju žurnālos, skatos internetā, meklēju visu, ko no rokdarbiem var atrast, kā arī vēl nāk atmiņā visādi vecāsmammas knifi, – atceras Velta.
Par to, kā uzsākusi pirmos rokdarbus, viņa pastāsta: – Mana vecmamma Lūcija Meirāne bija virsdrēbju šuvēja, un, kad šuva, bija mierīgi jāsēž, lai netraucētu. Tas bija īsts pārbaudījums, jo pēc dabas esmu ļoti aktīva, enerģijas pilna. Ar mērķi mani savaldīt mamma mācīja adīt, kad vēl negāju skolā. Kad mamma adīja, man tika dots uzdevums adīt šallītes lellei, bet, kad nevarēja noturēt manu uzmanību adīklim, deva visādas krāsas diegus, lai kombinēju.
Kad Madonas vidusskolā mājturības skolotāja Anna Treice mācīja meitenes adīt, to jau labi pratu, un, kad draudzenēm nesanāca, es viņu vietā adīju cimdus. Tad adīšanu pārtraucu, jo nepatika darīt lietas, kur vajadzīga pacietība, – atmiņās pakavējas Velta Broka.
Daudz atmiņu ieadīts
– Madonā vidusskolu nepabeidzu, jo agri apprecējos, un abi ar Arni kopā nodzīvojām visu mūžu, līdz nesen viņu aizsauca mūžībā (Velta saskumst).
Savu dzīvi saistu ar Madonu. Atceros, kā, meklējot darbu, sāku tīrīt ielas un, pievienojoties sētniekiem, nostrādāju daudzus gadus: – Sētniekiem bija agrie rīti, bet šo darbu varēju savienot ar adīšanu. Tolaik jau daudzi centās savienot vairākus darbus.
Adīšanu atsāku, kad ģimenē piedzima puikas Guntars un Gunvars. Audzināju dēlus, strādāju mājražošanā "Jūrmalas" filiālē Varakļānos, bet tā bija mašīnadīšana. No Madonas bijām vairākas sievas, kas tur strādāja, mēnesī vajadzēja nodot 16 jakas, ko adījām no īstas vilnas, pēc tam sašuvām. Netiku painteresējusies, kur tās pēc tam aizceļoja, jo mūsu veikalos tādu nebija. Tas, ka kādu laiku tiku adījusi ar mašīnu, ietekmēja manu prasmi adīt ar adāmadatām. Kad kaimiņu meitene ienāca un lūdza palīdzību zeķes papēža noadīšanā, tas radīja grūtības arī man. Zeķes esmu ļoti maz adījusi, pārsvarā mazbērniem. Daudz esmu adījusi rakstainos cimdus, vienu brīdi topā bija arī dažādi lakati, netradicionālas šalles, uzmetņi. Man ir trīs mazmeitas. Viena mazmeita dzīvo Anglijā, un viņa novērtē adījumus, labprāt ņem manus adītos cimdus, zeķes, jo abi ar vīru kāpj kalnos, kur silti cimdi, zeķes noder.
Rokdarbi priecē arī izstādēs
Veltas Brokas rokdarbu pūru ir interesanti pārcilāt, katrs darbs ir apbrīnas vērts. Viņa stāsta, ka pati gan rotas, gan adījumus un tamborējumus izmanto reti, ja nu vienīgi dodoties uz senioru pasākumiem.
– Reti, bet uzlieku arī pašas tamborēto rozīšu kaklarotu vai kādu plecu lakatu. Daļa darbu ir pabijuši arī pensionāru biedrības rokdarbu izstādē, biju uzaicināta rokdarbus izstādīt "Baltajā ūdensrozē", daļa darbu ir bijuši izstādē kopā ar rokdarbu pulciņa "Rota" dalībnieču veikumu, arī tirdziņos.
Pagājušā gada nogalē pērļu rotas, tostarp Veltas Brokas darbi bija aplūkojami Madonas muzejā. Savulaik viņa 14 gadus ir nostrādājusi Madonas muzejā par tehnisko darbinieci. Joprojām viņa regulāri dodas uz muzeju aplūkot izstādes.
– Māksla mani vienmēr ir interesējusi. Skolas laikā ļoti labi zīmēju. Skolotāja ieteica, lai dodos mācīties uz Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu. Dzīve ieviesa korekcijas, nekur neaizdevos. Toties tagad jūtu, ka aizraujos ar visu, kas saistās ar krāsām, to salikšanu. Labi, ka varu strādāt, ka veselība to atļauj, – secina darbīgā pensionāre.
Viņa piebilst: – Visi darbi ir vienā eksemplārā, nevaru arī kādu izcelt, kas patiktu vislabāk. Nekad nav bijis tā, ka ir garlaicīgi. Vienmēr gribas ko darīt, un ar rokdarbiem varu aizrauties tā, ka nav laika paēst.
Pensijā esot, visu laiku biju sapņojusi uzkāpt Mākoņkalnā. Beidzot pagājušajā vasarā tā bija kā dāvana – ekskursijā aizbraucu kopā ar pensionāru biedrību un Mākoņkalnā uzkāpu. Bet tagad jau domāju par pavasari, jo arī dārzs ir sirdslieta. Pagājušajā gadā īpaši krāšņi ziedēja hortenzijas.
30.01.2026.