Dažiem cilvēkiem radošās izpausmes nav tikai vaļasprieks — tas ir dzīvesveids, kas piepilda ikdienu ar pozitīvu enerģiju un iedvesmu. Meirānu pagasta iedzīvotāja GUNTA SANDERE ir viena no mūsu novada darbīgajiem senioriem. Var tikai apbrīnot kundzes darba sparu, aizrautību un degsmi, ar kādu top katrs lolojums. Gunta aizraujas ar aušanu, gleznošanu, šūšanu un daudziem citiem rokdarbiem. Viņas ikdiena ir piepildīta ar krāsām, tekstūrām un idejām, un katrs radītais darbs stāsta par pacietību, prieku un mīlestību pret radošo procesu. Šī aizrautība ne tikai sniedz gandarījumu pašai, bet arī iedvesmo apkārtējos, pierādot, ka radošums neapstājas līdz ar gadiem.
– Man palaimējies dzīvot skaistā vietā, kuru no visām pusēm ieskauj kalni. Ikdienu vadu savu vecvecāku mājās „Kauderkalnā". Kad man jautā, no kā cēlies tāds nosaukums, atbildu – man gribētos skaidrot tā – „kaut derētu kalns", bet patieso vietas nosaukuma izcelsmi diemžēl nezinu, – sarunu iesāk Guntas kundze.
Ienākot viņas mājās, nevar nepamanīt, ka te radošā gariņa klātbūtne ir neatņemama. Kā smejas Gunta, bērnībā viņa laikam neesot pietiekami izspēlējusies un tagad to varot darīt pēc sirds patikas. Ar tekstilmozaīkām viņa darbojas jau kopš tā laika, kad strādāja Lubānā, vadot interešu pulciņu cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Gunta manījusi šādu izstrādājumu bildes vairākos žurnālos, bērnībā viņas vecmamma no maziem auduma kvadrātiņiem izgatavojusi segu, un Gunta nospriedusi, ka arī viņa kādreiz dzīvē noteikti tādu savām rokām uzmeistaros. Kā mazo pirkstiņu šai nodarbei iedevusi, tā visa roka paņemta līdzi.
– Šī ir ne tikai radoša nodarbe, bet arī ekonomija, jo neviens lieks un nederīgs gabaliņš netiek izmests – katram atrodas īstais pielietojums. Ar segu gatavošanu, tīkliņu, spilventiņu izšūšanu nodarbojos jau desmit gadus. Gleznošana par manu sirdslietu kļuva pirms trim gadiem. Kad strādāju bērnudārzā, krāsoju sienas. Tiesa gan to darīju, nozīmējot ilustrācijas no rakstnieces Margaritas Stārastes pasaku grāmatām. Nozīmēt es mācēju, bet ar eļļas krāsām gleznot sāku nesen, – stāsta Guntas kundze.
Pakavējoties bērnības atmiņās, viņa teica tā: – Ģimenē bijām seši bērni, mamma mums pati šuva un pielaboja drēbes. Pirmais, ko apzināti atceros, bija gadījums, kad ar pirkstiem iztamborēju mammas dzijas kamolus. Kad mamma atnāca no fermas, ieraudzīja izpurgāto dzijas kaudzi. Par godu Sieviešu dienai kopā ar brāļiem izšuvām priekšautu. Man bija kādi seši vai septiņi gadi, brāļi bija vecāki. Veikums izdevās ļoti labi, mammīte bija priecīga un vēl ilgi lietoja šo priekšautu. Iespējams, ka tas joprojām atrodas šajā mājā kādā pūra lādē noglabāts. Kad pašai piedzima bērni, sāku adīt, tamborēt visiem sedziņas, jaciņas, džemperus, sev kleitas.
Gunta dara to, kas viņai patīk. Bērni ir izauguši, un nu ir iespēja atļauties ikdienu aizpildīt ar to, kas iet pie sirds. Pagājušajā vasarā cītīgi uzsākta makšķerēšana. Sākumā bijis bail slieku ņemt ar pliku roku, uz āķa to likusi tikai ar cimdu. Sak, vai nu tā asociējas ar čūsku, kad lokās, vai kas cits nepaticis, bet kolīdz zivtiņas sākušas labi ķerties, nācies cimdu likt pie malas, jo katru reizi jau to neizvalkāsi šurpu turpu. Un nu jau slieku drošu sirdi var paņemt arī tāpat vien.
Gluži kā vecākiem, par saviem bērniem domājot, jāsaka – kod kurā pirkstā gribi, visi sāp vienādi, tā arī Gunta, vaicāta, kurš no visiem radītajiem darbiem pie sirds iet visvairāk, atbild – nevar izvēlēties vienu vienīgo. Ja patīk viss, ko dara, tad arī visi veikumi ir mīļi. Par spīti tam, ka laiks jāatvēl arī mājas solim, it īpaši vasarā, kad par sevi atgādina dārzs un puķu dobes, Guntiņa prot sadalīt diennakti tā, lai radošie hobiji netiktu atstāti novārtā. Fotografēšana ir vēl viena sirdslieta. Bildēs iemūžināta daba, ziedi, dzīvnieki. Šķiet, Guntas kundzes hobiju vācelīte ir neizmērojami plaša – top arī paklāji, grāmatzīmes, ar kurām jau iepriecināti Lubānas pilsētas bibliotēkas klienti. No mazajiem auduma kvadrātiņiem var izgatavot jebko – iepirkumu maisiņus, sedziņas, tašiņas, krēsliem atjaunot sēžamo daļu.
– Katrs veicamais darbs aizņem atšķirīgu laiku, bet sega top divās nedēļās, ja ik dienu atvēl tam noteiktu brīdi. Ja klāt pieķer arī nakts stundas, tad viss notiek ātrāk, – nosmejas Gunta. – Palīdz arī mazbērni, kad atbrauc ciemos, – izgriež vīles no apģērbiem ārā. Meita un vedekla arī labprāt aizraujas ar rokdarbiem – top lakati un citi skaistumi. Katra istaba manā mājā ir ar kaut ko aizņemta – vienā stelles un viss nepieciešamais aušanai, otrā – kastēs salikti dažnedažādu apģērbu atgriezumi. Tagad esmu sev stingri noteikusi vairāk atgriezumus neveidot, jo vispirms jāizmanto viss, kas sastrādāts līdz šim. Saku vīram, ka ar steigu jāceļ mājai piebūve, jo vairs nav kur izvērsties. Arī bērni teic, ka man vajag papildtelpu. Uz gultas esmu uzklājusi segu, kas tapusi no manām 50, 55 un 60 gadu jubileju kleitām. Tās ar laiku saraujas, kā nekā stāv uz āderēm, – joko Gunta.
Katrā darbiņā, kas top pēc pasūtījuma, tiek ielikta īpaša sajūta, padarot to personalizētu un pievienojot individuālo vēstījumu. Gunta piekrīt teicienam, ka nevienu darbu nevar veikt sliktā omā – tad nekas labi nesanāks. Tiesa gan, viņai negatīva noskaņojuma nav nekad, jo darāmais sagādā milzīgu prieku un piedod ikdienai krietnu pozitīvisma devu. Tā ir meditācija, laiks sev un savām domām.
Daudz ko Guntas kundze apguvusi biedrībā „Vienā solī" kopā ar tās darbīgajām dāmām. Roka iemēģināta gan mezglošanā, gan ziedu kārtošanā un vainagu veidošanā. Klausoties Guntas stāstā, šķiet neaptverami, ka viens cilvēks spēj paveikt tik daudz, jo diennaktī ir tikai divdesmit četras stundas, bet, ja grib, tad visu var, un šis ir pierādījums tam.
– Nožēlot var tikai to, kas nav izmēģināts; dzīvē gribas paspēt visu, – tā skan rokdarbnieces Guntas Sanderes atbilde uz jautājumu, kas dod tik neizmērojami daudz motivācijas čakli rosīties.
20.02.2026.