Dzīves gudrība dzīvo cilvēkos. Tā dzīvo rokās, kas gadiem stādījušas puķes, vārījušas zupas, klājušas svētku galdus un rūpējušās par citiem.
AUSMA LAVRINOVIČA ir kundze ar "zaļajiem pirkstiņiem", ar stipru darba tikumu un siltu sirdi. Viņas dzīvē bijis daudz darba – jau no agras bērnības ģimenes saimniecībā, vēlāk barojot slimniekus, bērnus, darbiniekus un citus ēst gribētājus, klājot svētku galdus, paralēli tam visam rūpējoties par māju, ģimeni un dārzu.
Lai gan dzīves ceļš nav bijis rozēm kaisīts, Ausma smaidot teic: – Dzīve man ir daudz ko iemācījusi – izturību, darbu, pacietību un spēju novērtēt to, kas man ir. Un laikam tieši tāpēc es šodien varu pateikt: jā, es esmu laimīgs cilvēks!
Ausma ir dzimusi Dobelē, bet vēlāk, sākumskolas laikā, dzīve viņu atveda uz Madonas pusi.
– Es piedzimu laukos. Mamma strādāja pienotavā, tēvs bija tālbraucējs šoferis. Mums bija saimniecība, cūkas, govis un arī dārzs. Vēl šodien atceros, kā bija jāravē garās burkānu vagas. Kad uzsāku mācības 2. klasē, dzīvoju Sarkaņu pagastā, bet vēlāk – Madonā, – atminas Ausma un turpina: – Es vispār esmu cilvēks, kam patīk strādāt. Īpaši man patīk dārza darbi. Agrāk vairāk aizrāvos ar konservēšanu un gatavošanu ziemai, tagad vairs ne tik ļoti, jo spēka mazāk. Bet dārzs joprojām ir mana vieta. Tur ir zemenes, tomāti, gurķi, bietes, burkāni, garšaugi, puķes. Dzīvē ir gājis visādi, bet es joprojām priecājos par vienkāršām lietām – par ziedošu puķi, pilnu pagrabu, darbu, ģimeni un rītu savā dārzā.
Dārzs, kas priecē un baro
Ausmas Lavrinovičas dārzā skaistums mijas ar ēdamām lietām. Un katram augam ir arī savs stāsts.
Izrādot savu dārzu, Ausma pastāsta: – Zemenēm, piemēram, izmantoju īpašus minerāļus, lai tārpi (red. maijvaboļu kāpuri) nebojātu saknes. Daudz ko esmu iemācījusies pati, daudz vērtīgu padomu ieguvusi no citiem. Tomātus audzēju no sēkliņām, un man ir viena sena šķirne vēl no padomju laikiem. Nezinu pat īsto nosaukumu, bet cilvēki man prasa tās stādus, jo tomāti ir ļoti garšīgi. Arī tomātiem zem saknēm paberu minerāļus, lai kāpuri tos neiznīcina. Ar tomātiem un gurķiem daudz neauklējos. Martā iesēju un aprīļa otrajā pusē sastādu siltumnīcā. Lai nenosaltu, izveidoju tuneļus. No plastmasas caurulēm izveidoju pusapļus un pārvelku pāri plēvi. Sava vietiņa ir arī garšaugiem. Savulaik, kad strādāju tuberkulozes dispanserā par pavāri, varēja saņemt humāno palīdzību no Vācijas. Reiz bija atvesta piparmētru tēja. Uzvārīju to, un tēja izrādījās ļoti spēcīga. Salasīju sēkliņas un ieaudzēju. Tā man ir ļoti iecienīta. Šobrīd piparmētru šķirņu ir ļoti daudz, bet ar tām neaizraujos. Audzēju dažādus dārzeņus, bet spēka paliek arvien mazāk, arī vajadzība nav tik liela kā agrāk, līdz ar to dārzu samazinu. Biju plānojusi kartupeļus vairs nestādīt, tomēr veikalā pirktie lika vilties, tāpēc iestādīju savus.
Puķes – dzīvesprieks un atmiņas
Ausma sarunas laikā atklāj, ka visvairāk viņai patīk maijs. Agri no rīta iziet ārā, ieelpot gaisu, sajust ābeļu, ceriņu un sakuru smaržu. Tad liekas – neko skaistāku nevar vēlēties.
– Ļoti mīlu arī puķes. Man dārzā aug vecās peonijas, narcises, tulpes, arī sakura. To gandrīz nozāģēju, jo gadiem neziedēja. Pagājušajā gadā pateicu – ja nākamgad neziedēsi, nozāģēšu. Un šogad tā uzplauka tik skaisti, ka nevarēju beigt priecāties, – smejas Ausma. – Dārzā aug arī kāda īpaša pujene, kuru savulaik man iedeva daktere Norko. Peonija aug, saglabājot atmiņas, jo daktere jau ir devusies mūžībā. Pujenes dārzā ir vairākas – gan vecās, smaržīgās šķirnes, gan arī jaunās. Viena baltā man saziedēja ar sarkano, tāpēc iestādīju vēl četras. Modernās šķirnes vairs negribu pārstādīt – saknes tik dziļas, ka jārok gandrīz metru dziļumā. Ja grib tās iznīcināt, tad laikam tikai regulāri jānopļauj. Dārzā aug arī burkānpujene. Zieds atveras kā milzīga roze. Tāpat vēl joprojām aug mammas lilijas. Mamma jau sen aizgājusi, bet puķes palikušas kā atmiņas.
Virtuve – ikdienas maltītes un dzīves skola
Ausmai ēst gatavošana nav tikai ikdienas nepieciešamība, bet bijusi arī profesija. Kā viņa saka – ļoti smags darbs.
– Par pavāri esmu strādājusi gan tuberkulozes dispanserā, gan skolā un bērnudārzā. Tas patiešām bija smags darbs, īpaši, kad vajadzēja gatavot lieliem kolektīviem. Par pavāri kļuvu pavisam nejauši. Tajā laikā strādāju vairākos darbos vienlaikus. Tad mani uzaicināja strādāt tuberkulozes dispansera virtuvē, jo trūka pavāru. Sākumā domāju – ko tad es, nekad dzīvē neesmu bijusi pavāre. Bet nokārtoju eksāmenu, ieguvu dokumentus un nostrādāju tur ilgu laiku. Kad tas tika likvidēts, teicu, ka nekad dzīvē vairāk par pavāru nestrādāšu, tomēr vēlāk darbu turpināju bērnudārzā "Saulīte". Sākumā kā sētniece. Pēc tam pārgāju uz virtuvi, un tad sākās īstais trakums – bērnudārzs, pasākumi, kāzas, bēres, celtnieki, visi bija jābaro. Tā bija interesanta dzīves pieredze, – atzīst Ausma. – Joprojām visu to, kas izaug dārzā, lieku burciņās. Ir viss – gurķi, bietes, salāti, lečo, zupu sagataves, mērces, medus, ievārījumi. Pašlaik plauktā gatavojas pieneņu uzlējums, kas vēlāk tiks izmantots, ierīvējot sāpošās vietas. Pienenes apleju ar šņabi, nostādinu tumšā vietā, ik pa laikam sakratot, un pēc tam ierīvēju sāpošās vietas. Gatavojot ziemas krājumus, ir receptes, kurām skatos proporcijas, ir arī tādas, kur paļaujos uz savām garšas izjūtām. Piemēram, zupu sagataves top tikai pēc garšas. Viss, kas ir burciņās, ir no mana dārza. Ikdienā gan es joprojām gatavoju daudz. Katru trešo dienu vāru zupu. Vīram ļoti garšo makaroni ar gaļu un plovs, bet man pašai tie ēdieni ne pārāk. Dažreiz sanāk taisīt divus dažādus ēdienus. Toties es zinu vienu labu knifiņu makaroniem. Ja tie īsti neiet pie sirds, tad gataviem makaroniem, kad tos apcep uz pannas, pieliek daudz ķiploku. Tad garša pilnīgi mainās. Es pat speciāli samaļu un sasaldēju ķiploku ziedus, lai ziemā būtu ko pievienot ēdieniem. Tos uzglabāju saldētavā. Ķiploks vispār ir unikāla lieta – tas izmaina visu garšu un to pastiprina. Es pat nezinu, kā var dzīvot bez ķiplokiem. Mājās gatavoju arī karbonādes un citus gaļas ēdienus, tāpat dažādas mērces. Man vēl viens īpašs "klients" ir kaķis. Viņam iegaršojusies mana maltās gaļas mērce. Tagad man regulāri jātaisa mērce arī kaķim. Ja ir pievienoti tomāti, tad viņš skatās šķībi, bet ēd tāpat. Es ļoti cenšos pēc iespējas mazāk pirkt gatavo produkciju veikalos. Negribas vistas gaļu, kas pilna ar ūdeni un visādiem piejaukumiem. Vienīgais, ko vēl šad tad nopērku, ir vistas fileja. Kad atbrauc mazmeitiņa no Skotijas, viņai ļoti garšo karbonādes, tad speciāli viņai taisu. Bet kopumā man ļoti patīk gatavot. Tas laikam palicis no darba gadiem.
Ausma labprāt dalās arī receptēs
– Man bija interesants gadījums pensionāru biedrībā, kur divpadsmit gadus palīdzēju klāt galdus dažādiem pasākumiem. Reiz vienā pasākumā palika pāri ļoti daudz gaļas maizīšu. Lai pārtika nebūtu jāizmet, žāvēto gaļu samalu, pieliku daudz Latvijas ķiploku – uz kādiem septiņsimt gramiem gaļas divas lielas galvas ķiploku. Tad vēl sāli, piparus un majonēzi. To visu samaisīju un smērēju uz maizes. Sanāca fantastiski – cilvēki apēda visu un vēl tagad taisa tādu smēriņu. Tas ir sātīgs, pikants un ļoti garšīgs, – stāsta Ausma. – Savulaik, kad atvērās dienas centrs, es uz pirmā gada jubileju uztaisīju sāļo sviestmaižu kūku. Tur bija tuncis, tomāti, olas, majonēze, daudz zaļumu. To saliku kārtās, uzliku nelielu slogu un paturēju ledusskapī. Pēc tam griezām kā kūku. Visi ēda ar lielu prieku!
22.05.2026.