Ir brīži, kad mežs runā klusāk par vējā šūpojošos zaru. Tajos brīžos mednieks kļūst par klausītāju, vērotāju un daļu no dabas ritējuma. Medības — tās nav tikai trofeja vai loms. Tās ir seni instinkti, atbildība, pacietība un cieņa pret dzīvību. Kad klusumu pāršķeļ šāviens, sākas cita, ne mazāk svarīga, mednieka misija: pārtapt par pavāru, par saimnieku, par stāstnieku, kas gatavo maltīti ar godbijību un pateicību. Medījuma gaļa nav tikai ēdiens. Tā ir arī stāsts par dzīvnieku.
Ļaudonietis Valdis Beļaunieks māk ne tikai šaut, bet arī cienīt un gatavot ēdienu, kas nav tikai sātīgs, bet ir arī garšīgs.
– Esmu mednieks jau trīsdesmit piecus gadus. Savulaik mednieks bija arī mans tēvs. Līdz tam darbojos ansamblī, KEDA tomēr kādā brīdī bija vēlme pamēģināt ko jaunu, un tā nonācu medniecībā. Tolaik, lai kļūtu par mednieku, divus gadus bija jābūt dzinējos, jānokārto eksāmens, tikai tad varēja iegādāties ieroci. Biju arī mednieku makšķernieku kluba "Ļaudona" vadītājs, bet nu jau vairs to nevadu. Tiesa, vēl tagad esmu medību koordinācijas komisijā, – pastāsta Valdis Beļaunieks. – Joprojām dodos medībās, bet šobrīd ir klusā sezona. No 1. jūnija ir sākusies stirnāžu medību sezona. Nupat, 15. jūlijā, sākās vilku un zeltaino šakāļu sezona. Pēdējie ir invazīva suga, un to vairāk ir ap Jelgavu. Ļaudonas pusē ir ļoti daudz vilku. Pašam ir izdevies nomedīt divus. Tāpat ir redzētas lāču pēdas, bet dabā tas redzēts Saikavas pusē. Savukārt uz Jēkabpils pusi lācis manīts kamerās. Vilku medības ir limitētas, savukārt lūšus medīt ir aizliegts. Lūši savairosies lielā skaitā, bet uzskatu – kas par daudz, tas par skādi. Ļoti daudz ir zaķu, tāpat – rubeņu. Jāatdzīst, ka arvien mazāk paliek to, kuri dodas medībās. Protams, neuzskatu, ka dzinējmedības būtu jārīko katru sestdienu. Mani vairs neapmierina, ka meži nepārtraukti tiek ķemmēti. Nav arī vairs tik daudz dzīvnieku. Savulaik aktīvi devos pīļu medībās. Tagad vairs nē. Darbs, kamēr pīli noplūc, ir pārāk liels. Cik tad tur ir gaļas?
Ar cieņu pret medībām
Nereti dzirdēts un redzēts, ka medniekiem ir īpaši iekārtotas telpas, kurās goda vietā ir nomedīto dzīvnieku ragi vai izbāzeņi. Valdis Beļaunieks atzīst, ka trofejas gan mājās netur.
– Pirmkārt mājās nav tādas vietas, kur šīs trofejas glabāt, bet man arī nepatīk. Savulaik pa kādai bija, bet visas atdevu māsīcai uz Jaunbērzes muižu. Tiesa, vieni ragi gan ir. Kaimiņienes vīrs savulaik bija nomedījis alni ar skaistiem ragiem. Reiz vakarā šāvām gaisā, Veco gadu pavadot un Jauno sagaidot. Otrā dienā tante atnesa un uzdāvināja šos ragus. Tā ir piemiņa, uzsver mednieks. – Man ļoti nepatīk, kad uz medībām ierodas saplēstās, netīrās drēbēs. Ja tu ej uz medībām, tu ej uz svētkiem. Apģērbs var būt vecs, bet tam ir jābūt akurāti izmazgātam un izgludinātam. Tāpat uzskatu – ja medniekam nav suņa, tad viņš ir tikai pus mednieks. Katram medniekam vajadzīgs suns, jo medībās gadās visādi. Pašam ir gadījies, ka iznāk kuilis, iešauju, bet viņš ieskrien atpakaļ mežā. Ārā jau tumsa, un kur tu viņu sameklēsi? Ar kolēģi atbraucām pēc suņiem, palaidām, kuili atrada. Vienlaicīgi tas ir arī treniņš suņiem.
Meža gaļa ēdienos
Šķiet pašsaprotami, ja esi mednieks, mājās noteikti ir pilna saldētava ar meža gaļu un desām. Tomēr Valdis oponē: – Ja sagribas piena desas, ejam medībās, nomedījam stirnāzi un pārstrādājam desās. Ja man nevajag gaļu, lai dzīvnieks dzīvo. Desas, tostarp, kupātus gatavoju pats. Ir knifiņš, kas jāievēro, lai kupāti neplīstu. Vārot jāpievieno kartupeļu ciete. Tad ciete paliek stingra kā ķīselis, apvalks neizplešas un zarna netiek plēsta. Pirmajā reizē, kad taisīju kupātus, biju par daudz pievienojis sāli. Tāpat sākumā problēmas radīja zarnu piepildīšana. Pildīju caur gaļas mašīnu un nevarēju iegūt vienmērīgu plūsmu. Sameklēju ierīci, kas paredzēta šim procesam. Kupātu gatavošana kļuva vienkārša, vispiņķerīgāk ir siet diegu ik pa gabalam. Kupātus var glabāt saldētavā, savukārt svaigus nav ieteicams ilgi uzglabāt, tie ātri saskābst, jo ir pievienots sīpols. Esmu mēģinājis gatavot desas, bet tomēr kaut kas līdz galam neapmierināja. Tām labi der aļņa un brieža gaļa, pievieno cūkas speķi, un sanāk laba desa. Visu sapilda un tad žāvē. Esmu iecienījis gatavot aknas – gan pastēti, gan vienkārši saceptas uz pannas. Labprāt gatavoju arī gaļas pastēti.
Taujājot, kura ir visgaršīgākā gaļa, mednieks atzīst: – Meža cūka. No tās var izcept ļoti labas kotletes, jo ir arī speķis. Alnim ir sausa gaļa. Savukārt briedim ir visprastākā gaļa. Meža gaļai būtu jābūt tīrai gaļai, bet bieži zvēri barojas labības laukos. Kā zināms, nereti labība tiek miglota.
Nepārprotami, meža gaļai ir specifiska garša. Lai to mazinātu, ir pavisam vienkārša sistēma. Piemēram, to pašu stirnāzi aplej ar pavisam aukstu ūdeni un atstāj uz divām stundām. Tāpat ļoti svarīgi ir gaļu nogatavināt. Medījumam izlaiž zarnas, rūpīgi visu izslauka. Ādu nedīrā un pakar dzesētavā. Gaļa sāk fermentēties, kļūst mīkstāka. Savukārt, lai ātrāk atkausētu gaļu, to arī aplej ar aukstu ūdeni. Daudziem var šķist, ka medījuma pagatavošana var aizņemt ilgu laiku, bet patiesībā tā nepavisam nav. Gatavojot daudz izmantoju saldo krējumu. Draugs smejas, ka ar to visu var apēst. No meža gaļas sanāk labas kotletes. Attiecīgi sausākai gaļai jāpievieno speķis. Pievienojot kadiķu ogas, tās piešķir specifisku garšu. Tāpat ar meža gaļu lieliski sader sēnes. Pašam vislabāk patīk gailenes. Labprāt pats sēņoju, un šogad to ir ļoti daudz. Gailenes gatavoju pavisam vienkārši – sagriežu un apcepu sviestā. Patīk arī podiņi. Atminos, liels sēņotājs bija mans vectēvs. Podiņus parasti notīrīja, izņēma kātiņus, iebēra sāli, ielika nedaudz sviesta un cepa uz plīts virsmas. Ātri gatavi un ļoti garšīgi. Sēnes gatavoju arī ziemai. Bērzlapes, piemēram, tiek sālītas vai marinētas, savukārt gailenes saceptas, saliktas burkās un noglabātas ledusskapī. Ja ir vēlēšanās, tās var arī sasaldēt. Pats gan to nedaru. Labprāt gatavoju arī zivis. Sen kādā raidījumā redzēju recepti, kas iesēdusies atmiņā, un laiku pa laikam to pagatavoju. Patīk receptes, kuras pagatavojamas ātri. Piemēram, nopērku vistu, ierīvēju ar garšvielām, uzsēdinu u z atvērtas alus bundžas un cepu cepeškrāsnī. Uz pannas jāuzlej ūdens. Šādi vista gatava 35 minūtēs.
Meža gaļas kupāti
Stirnas gaļa, cūku vaigi, sīpoli, ķiploki, sāls, pipari, kadiķogas, kartupeļu ciete.
Gatavojot meža gaļas kupātus, jāpievieno cūku vaigi, lai desas nav sausas. Visu samaļ, sapilda zarnās.
Ceptas aknas
Aknas, ūdens, speķis, sāls, pipari, milti.
Aknām notīra plēves, sagriež. Apkaisa ar miltiem un izviļā tajos. Cepot uz pannas, milti aprauj garoziņu un aknas kļūst sulīgas. Cep aptuveni 7 minūtes. Aplej ar ūdeni un sutina vēl 7 minūtes.
Cepta gaļa
Nepieciešama aļņa teļa fileja, sīpoli, siers, majonēze.
Fileju sagriež gabaliņos, uz pannas apcep un liek cepamtraukā. Virsū liek sīpolus tā, lai nosedz visu gaļu. Pēc tam liek majonēzi visu noklāj ar rīvētu sieru. Liek cepeškrāsnī aptuveni 200 grādos.
Aļņa vai brieža karbonāde
Meža gaļa, sāls, pipari, sīpoli, saldais krējums.
Gaļu sagriež un izklapē. Apkaisa ar sāli un pipariem. Cep uz pannas. Uz otras pannas sacep sīpolus. Uz tiem liek apcepto karbonādi, aplej ar saldo krējumu, pievieno sāli un piparus. Visu sutina uz lēnas uguns.
Gaļas pastēte
Liesa gaļa bez taukuma, sīpoli, ķiploki, garšvielas, sviests, saldais krējums.
Gaļu novāra. Apcep sīpolus, pievieno ķiploku un sviestu, garšvielas un saldo krējumu. Visu sablenderē, iegūstot viendabīgu masu. Liek traukos un vēsā vietā, lai sastingst.
18.07.2025.