Ērglēniete Baiba Bistere savā dzīvē vienmēr centusies būt punktuāla — precīza, atsaucīga un dāsna. — To man mācīja un precizitātē iedresēja vecāmamma, — atzīst Baiba. — Un to augstu vērtēju arī pati.
Viņa šuj un pāršuj, dejo un dzied, stāsta un atceras dažādus atgadījumus – turklāt dara to ar tādu degsmi, ka spēj aizraut līdzi. Baibas dzīves stāsts ir par spēju palikt jaunai sirdī, par darbošanos, enerģiju un prieku, ko var gūt, vienkārši esot kustībā un darbojoties kopā ar citiem.
– Esmu dzimusi Gulbenes novadā, mazā ciematā – Staros, – atklāj Baiba Bistere. – Pirmos vienpadsmit gadus dzīvoju tur, mācījos Gulbenes Sarkanajā pilī, kur tolaik bija skola. Kad nomira mamma, brāļi jau bija lieli, bet mani audzināt paņēma vecāmamma. Viņa dzīvoja Praulienā, un es divus gadus mācījos Gustavskolā, vēlāk gadu – Cesvaines internātskolā, kur kā jaunpienācēja ne pārāk iejutos. Tomēr esmu izturīga, un internātskolas diploms deva priekšrocības tālākam ceļam.
– Kā ar profesijas izvēli?
– Manās rokās nonāca laikraksts "Stars", kur izlasīju, ka audzēkņus uzņem Naukšēnu profesionāli tehniskā vidusskola. Lai iestātos, bija jāliek eksāmeni, un pēc nopietnām mācībām kļuvu diplomēta sieviešu virsdrēbju piegriezēja-drēbniece. Profesiju četrus gadus apguvu šai skolā, kur no Madonas puses bijām vairākas ņipras meitenes, kas dzīvojām 33. istabiņā, un mūs sauca par trakajām no 33.
Jau sākot strādāt, 1973. gadā man zināšanas piedāvāja papildināt kursos Kuibiševā, ko tagad sauc par Samaru. Dūša bija liela, mans brālis Kuibiševā bija dienējis armijā, viņš izstāstīja, kā jābrauc, un tur pie Volgas četrus mēnešus apguvu virsdrēbju konstruēšanas tehniku, kas bija jauna konstruēšanas metode, ko mūsu skolā nemācīja.
– Kā ar pirmo darba vietu?
– Pēc kursiem atgriezos atkal dzīvot Madonā, un priekšniecība sadzīves pakalpojumu kombinātā uzreiz man, jaunam skuķim, uzticēja brigādes vadīšanu. Bija jāvada septiņu cilvēku komanda konveijerā – jārūpējas, lai viss notiek laikā un kārtībā. Šuvām sieviešu mēteļus un kostīmus, ap 50-60 mēteļiem mēnesī. Man pašai bija jāpiedalās piegriešanā, mēteļu laikošanā, jāatzīmē labojumi un tad darbs jādod tālāk citiem. Biju atbildīga par visa sagatavošanu pirms šūšanas.
– Cik ilgi tur nostrādājāt?
– Sadzīves pakalpojumu kombinātā strādāju no 1969. līdz 1982. gadam. Dzīvoju kopmītnēs – istabiņā ar kopīgu virtuvi. Brīvajā laikā dejoju. Ar dejām jau biju saslimusi no piecu gadu vecuma, tautisko deju kolektīvā dejoju arī Naukšēnu profesionāli tehniskajā vidusskolā, kur kolektīvu vadīja Arvīds Bērziņš, izbijis baletdejotājs. Madonas periodā, kad uzcēla "Lauktehnikas" jauno klubu Sauleskalnā, tur izveidojās deju kolektīvs. Kopā ar draudzeni sākām tajā dejot. Kolektīvs bija labs, ieguva vietas skatēs, katru vasaru varējām braukt tālākās ekskursijās.
Atceros, ka "Lauktehnikas" klubā diriģents Jānis Sprancmanis uzsāka vadīt vīru kori "Gaiziņš". Pirmā uzstāšanās notika 8. martā ar dziesmu "Lūk, mana roze zied". Ja jūs zinātu, kā skanēja tās balsis – vīri šo dziesmu bija spiesti atkārtot vēlreiz!
– Kā nokļuvāt Ērgļos?
– Sanāca, ka dzīves notikumu dēļ bija lielāka pauze – bija jāaudzina bērni, mainījās personīgie apstākļi. Pārcēlos uz Ērgļiem, jo tur piedāvāja dzīvoklīti. Bija viena istaba, un ar meitu un dēlu tur dzīvojām.
Tagad abi jau savā dzīvē – meita strādā par pavāri Rīgā, dēls (viņam tikko palika 47 gadi) dzīvo Gulbenē, viņa darbs saistīts ar meža izstrādi – attīrīšanu un pļaušanu vasarā.
– Vai Ērgļos turpinājāt strādāt sadzīves pakalpojumu kombinātā?
– Jā, Ērgļos sāku strādāt 1982. gada rudenī, turpināju šūt apģērbus, sevišķi virsdrēbes, un kundes brauca pie manis pat no Madonas. Apšuvu arī kolhoza "Alauksts" dāmas no Vecpiebalgas, un man vienmēr bija svaigas vistiņas (smejas).
Kad mūsu kombinātā strādājošais piegriezējs gāja pensijā, šai amatā ielika mani. Tad iedeva arī trīsistabu dzīvokli.
– Kas sekoja pēc tam, kad noslēdzās darbs sadzīves pakalpojumu kombinātā?
– Bija 1992. vai 1993. gads, kad kombinātu slēdza, pēc tam devos strādāt uz laukiem. Vajadzēja vairāk laika veltīt bērniem, lai tie nesāk darīt blēņas. Kopā ar Latvijas lauksaimniekiem šai posmā biju Holandē, kur gan strādāju, gan mācījos, beigās pat ieguvu sertifikātu lauksaimniecībā.
Pēc darba kombinātā un laukos trīs gadus par istabeni nostrādāju Jumurdas muižā. Pēc tam muižas īpašnieks mainījās, to pārpirka, tad Ērgļos vairākus gadus par pārdevēju nostrādāju pie Dainas Boktas.
– Vai brīvajā laikā vienmēr esat dejojusi?
– Ērgļos atsāku dejot vidējās paaudzes tautas deju kolektīvā – bijām kādi četri pāri, bet nu jau daudzus gadus dejoju līnijdejas. Emma Cera mani ievadīja šajā darbā, un tagad pati vadu senioru līnijdeju grupu "Raibā līnija". Mēģinājumi notiek reizi nedēļā, esam uzstājušās pasākumos Ērgļos un arī citās pilsētās. Ar saviem priekšnesumiem kolektīvs kuplina saieta nama pasākumus, mums ir daudz draugu citos novados, kur bieži viesojamies. Svarīgi ir uzturēt veselīgu dzīvesveidu, ļauties kustību priekam, saturīgi un lietderīgi pavadīt brīvo laiku.
Bez tam darbojos tautas mūzikas kopā "Pulgosnieši". Mūzikas instrumentus nespēlēju, bet dziedu un, ja vajag, palīdzu runāt publikas priekšā. Mūsu repertuārā iekļautas gan Ērgļu, gan citos Latvijas novados pierakstītās tautasdziesmas. Regulāri braucam uzstāties pansionātos, vasarā svinējām kolektīva 30 gadu jubileju.
Interesanti, ka esmu piedalījusies arī filmēšanas procesā. Tā bija režisora Aika Karapetjana filma "Sema ceļojumi", kur piedalījos masu skatos. Filmu uzņēma 2020. gadā. Masu skatu dalībniekiem vajadzēja sēdēt pie galda, tēlot, ka ēdam vai dzeram, un pēc tam arī dejot. Filmas kadros šur tur to var manīt.
– Vai šuvējas prasmes vēl liekat lietā?
– Aiz gara laika joprojām šuju mazas un lielākas somiņas, tašiņas, čībiņas. Mazās somiņas sāku šūt pēc tam, kad kāds palūdza, lai tādu uzšuju uz dziesmusvētkiem. Dziedātājiem pie tautastērpa vajadzēja somiņu, kur ielikt telefonu un naudu, tā es internetā atradu dažas idejas, pēc kurām uzmodelēju savu somiņu.
Veidoju arī citus rokdarbus, piemēram, konfekšu pušķus ziedu veidā. Savulaik tie bija ļoti populāri un rotāja arī mūsu pašdarbnieku pasākumus.
– Jums ir divi kaķi. Vai mīļdzīvnieki dod idejas un iedvesmu arī darbam?
– Sākumā pie manis piecpadsmit gadus dzīvoja cits kaķītis. Kad tas aizgāja uz jauniem medību laukiem, jutos vientuļa un lūdzu vedeklai, lai palīdz atrast vēl kādu minci. Tā sanāca, ka bija divi brālīši – divi melni kaķīši, un es paņēmu abus. Tagad man mājās ir Sīkums un Mikis.
Nav tā, ka pie šujmašīnas sēžu ar tukšu galvu – vienmēr kaut kas ir prātā. Ieeju darbnīcā, apsēžos, sāku kaut ko ņemties, darboties, tad arī procesā rodas idejas. Ja redzu, ka kaut kas nepatīk vai neizdodas, kā gribētos, meklēju jaunus elementus un pamēģinu citādi. Vienkārši pārtaisu rokdarbu, līdz esmu ar rezultātu apmierināta.
Ja vakarā viss izskatās labi, nākamajā rītā atkal paskatos "svaigām" acīm. Gadās, ka no rīta iepriekš uzšūtais nepatīk, tad saprotu, ka kaut kas nav īsti kā vajag, un darbu pārveidoju. Ja patīk arī no rīta, tad ar šūto esmu apmierināta.
– Kas vēl dzīvē dod prieku?
– Pagājušajā gadā sagaidīju savu mazmazmeitiņu. Esmu ļoti priecīga, jo ne visiem izdodas sagaidīt mazmazbērnus, īpaši, ja cilvēks jau sasniedz septiņdesmit gadu vecumu un tikai tad sagaida savu pirmo mazbērnu. Man savukārt jau ir mazmazmeitiņa, un tas man sagādā bezgalīgu prieku.
Jāsaka, ka dzīvē man viss ir bijis jāizcīna saviem spēkiem, esmu izdarījusi arī daudz muļķību, iedzīvojusies punos, bet svarīgākos lēmumus pieņēmusi pareizi un tagad vienkārši baudu dzīvi, cik jau man būs atvēlēts.
20.02.2026.