Andris Trečaks uz sarunu redakcijā ieradās ar jau apkopotu apjomīgu materiālu trešajai grāmatai par Sarkaņu pagastu.
Viņa devums savam pagastam un Madonas novadam turpinās kā aktīva līdzdalība gan sabiedriskajā, gan kultūras dzīvē, pētot Sarkaņu pagasta vēsturi, kas balstās uz vietējo iedzīvotāju atmiņām, fotogrāfijām, arhīvu materiāliem.
Divas unikālās Andra Trečaka grāmatas par Sarkaņu pagasta vēsturi un kultūrvēsturisko mantojumu, cilvēkiem jau ir izdotas (2007. un 2018. gadā), iespējams, jau šogad ceļu pie lasītājiem uzsāks trešā grāmata.
– Kā radās nepieciešamība rakstīt un apkopot Sarkaņu pagasta vēsturi grāmatās?
– Aktīvi ar Sarkaņu pagasta vēstures liecību vākšanu un apzināšanu nodarbojos kopš 1980. gadu beigām un īpaši kopš pirmās grāmatas iznākšanas 2007. gadā. Varētu teikt, ka tas ir pusmūža darbs – nav gluži visa mūža darbs, bet vēstures vākšanai un grāmatu izdošanai ilgi esmu veltījis savu laiku un enerģiju.
Doma radās tad, kad sāku vākt senlietas, visu, kas likās interesants no vēstures aspekta. Manās rokās nonāca arī daudz dažādu materiālu par pagastu. Radās jautājums, kur to visu glabāt, jo krāt tikai sev, savai lietošanai likās nevajadzīgi. Tad arī dzima ideja par grāmatu, lai sabiedrība ar visu šo informāciju varētu iepazīties. Sāku sadarboties ar vēstures studentu, kurš diplomdarba ietvaros izpētīja arhīvus, deva krietni daudz informācijas tieši par mūsu vietu. Sapratu, ka pienācis laiks visu apkopot vienā izdevumā.
Papildus tam man uzdāvināja unikālu kladi, kurā bija uzskaitītas Sarkaņu pagasta mājas un apraksti par ģimenēm. Šo vērtīgo kladi bija rakstījis Sarkaņu pagasta skrīveris Voldemārs Jēgeris, tajā bija minētas 248 Sarkaņu pagasta mājas un ģimeņu sastāvs. Klade kļuva par unikālu avotu pētījumos.
No vietējiem iedzīvotājiem savācu dažādus stāstus, fotogrāfijas un dokumentus no arhīviem. 1980. gadu beigās vēl nebija tik liela interese par senlietām, arī man pašam tolaik neradās doma pavaicāt vietējiem cilvēkiem viņu atmiņas un materiālus. Tikai vēlāk sapratu, cik daudz varēja iegūt, ja būtu uzsācis agrāk. Daudz kas no vērtīgām lietām diemžēl ir zudis, jo cilvēki izmeta ārā senās fotogrāfijas un dokumentus, jo tas nelikās svarīgi.
Ja pirmās grāmatas tapšanā man bija palīgs – vēstures students, ar kuru kopā sadarbojāmies, sākot ar otro grāmatu, visu darbu pie fotogrāfiju un jauno materiālu vākšanas paveicu individuāli. Sākumā materiāli bija tikai par Sarkaņu pagastu. Vēlāk, kad Sarkaņu pagastam tika pievienots Patkules pagasts un Aizkuja, vēsturiskā pētījuma apmērs paplašinājās un materiāli tika vākti arī par šīm vietām.
– Kas apkopots Sarkaņu pagasta trešajā grāmatā?
– Jau veidojot otro grāmatu, biju domājis, ka vajadzētu pievienot grāmatai 1939. gada saimnieku fotogrāfijas. Darbs izrādījās ārkārtīgi grūts un laikietilpīgs – daudzu gadu laikā meklēju bildes, dažkārt pat sazinoties ar cilvēkiem ārzemēs, braucot pa visu Latviju un vācot fotoattēlus. Bildes otrajā grāmatā neievietoja.
Tāpat gribēju iekļaut vairāk informācijas par pagasta ievērojamām personībām un arī par skolām. Piemēram, Sarkaņu skola ir detalizēti aprakstīta ar 140 lapu materiālu, bildēm un izlaidumu fotogrāfijām no 1952. gada līdz mūsdienām. Pats 1972. gadā esmu beidzis Sarkaņu skolu,
Izlaidumu bildes meklēju, uzrunājot bijušos absolventus dažādās vietās, sazinājos arī ar viņu ģimenēm un radiem. Grāmatās būs daudz fotogrāfiju, kas stāsta par vietējām tradīcijām, kultūras dzīvi, svētkiem, biedrībām un dažādiem notikumiem.
– Vai cilvēki labprāt dod materiālus grāmatām un senlietas muzejam?
– Jā, ar laiku vietējie iedzīvotāji paši sāka piedāvāt materiālus vai informēt, ja mājās ir atrasts kas vērtīgs, lai to izmantotu muzejā. Piemēram, mēdz piedāvāt aplūkot, kas mājā palicis no vecajiem laikiem, un ļauj izvēlēties noderīgo muzejam. Esmu pateicīgs visiem, kuri lietas nepārdeva uzpircējiem, arī neizmeta. Lielākoties viņi izvēlējās tās paturēt, un vēlāk gandrīz visas nonāca pie manis, tādējādi nodrošinot to saglabāšanos. Muzeju Biksēres klētī atvēru 2006. gada 4. maijā. Viss sākās ar to, ka klēts telpas bija tukšas, un tā lieliski piemērojās senlietu muzeja vajadzībām. Vēlāk, nodibinot biedrību "Sarkaņmuiža", tika apstiprināts LAD projekts, ar kura atbalstu klētī ierīkoju arī apgaismojumu un grīdas, jo sākotnēji tās bija sliktā stāvoklī.
Sākumā bija viena telpa, vēlāk senlietas aizņēma divas, tagad jau trīs telpas. Šajā klētī ir izvietota privātā muzeja senlietu ekspozīcija, kas izsauc lielu interesi ciemiņu un pagasta apmeklētāju vidū, bijuši arī ciemiņi no ārzemēm.
– Kāda ir līdzšinējā pieredze ar grāmatu izdošanu?
– Pirmās un otrās grāmatas izdošanā sadarbojos ar redaktoru Andreju Vasiļjevu, viņš palīdzēja arī sponsoru piesaistē. Tagad pats daudz ko pārzinu par grāmatu maketu un izdošanu, jo pa šiem gadiem iekrājusies laba pieredze.
Pašam lielākais gandarījums ir tad, kad grāmata ir pabeigta un izdota. Cilvēki ļoti novērtē grāmatas, lasa, interesējas, atzīst, ka bez Andrīša daudzas atmiņas būtu pazudušas. Tas sniedz patiesu gandarījumu. Arī skolēni un studenti bieži izmanto manus materiālus gan projektu, gan pētniecisko darbu veikšanai. Grūtākais visā ķēdē ir sameklēt sponsorus.
– Kā sadali laiku otrajam vaļaspriekam – muzicēšanai estrādes ansamblī.
– Esmu dziedājis un spēlējis ansamblī jau vairāk nekā 50 gadus. Agrāk ansamblim bija nosaukums "Elfi", pēc tam – "Ķirmji". Pagājušajā gadā atzīmējām 50. gadadienu, kopš uzstāšanās uz skatuves; esam izdevuši mūzikas kaseti. Tas bija 1975. gada vasarā, kad izveidojās ansamblītis. Sākumā tikai spēlēju ģitāru, bet pēc vairākiem mēnešiem saņēmos un nodziedāju pirmo dziesmu – "Liepas satumst". Rokas un kājas tajā brīdī ļoti drebēja. Ģitāru mājās vairs nepaņemu – nav laika, daudz darbu. Dziedu tagad tikai pasākumos.
Mūsu ansamblim "Ķirmji" bija prāvāks sastāvs, tagad aktīvi esam kopā ar kolēģi Ēvaldu Bondaru. Joprojām pa trešdienām tautas namā "Kalnagravas" notiek mēģinājumi.
Kad vaicā, kam ģimenē bija muzikanta gēns, domāju, ka mammai. Viņa mājās vienmēr dziedāja. Esmu pats jaunākais ģimenē, ilgi gaidītais dēls, jo uzaugu kopā ar piecām māsām. Diemžēl neviena no māsām vairs nav šaipus saules.
Skolas laikā dziedāju korī, mācoties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā – korī "Ozols". Mana balss skanējusi arī vokālajā ansamblī "Rondo". Prieks, ka mazmeitai Santai, kas dzīvo Madlienā, varbūt kas ir iedzimis no manis – viņa dzied, dejo, darbojas jaunsargos.
– Kā ģimene attiecas pret tavu darbu pie muzeja un vēstures apzināšanas?
– Ģimene kopumā atbalsta, īpaši jaunākais dēls palīdz aktīvi, arī citiem ģimenes locekļiem interese ir. Sieva gan mēdz pajokot, ka ar visām vēsturiskajām mantām māja jau pārbāzta un vajadzētu izlemt, kas ir svarīgāks. Lepojos ar četriem dēliem un kopā septiņiem mazbērniem – aug četri mazdēli un trīs mazmeitas. Jaunākajam dēlam Arvim piemīt mākslinieciskas dotības, viņš ļoti palīdz muzejā, noformē ekspozīciju. Zinu – ja vajadzēs, viņš varēs šo darbu pārņemt. Arī mazbērni, cerams, ieinteresēsies. Viens dēls dzīvos Filipīnās, viņš saka, ka puspasaules šķirs no mājām, bet šogad visi būs pie manis uz 70 gadu jubileju.
Jubilejā spēlēs Ēvalds kopā ar otru draugu Valdi Špaku. Mēs viens otram jubilejās palīdzam ar mūziku – tā arī šoreiz.
24.04.2026.