Vecmeistars Jānis Seiksts ar keramiku nodarbojas jau apmēram 50 gadus. Jānis ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs, nu jau daudzus gadus strādā savā darbnīcā Madonā.
Par nopelniem kultūrā un izcilu radošo ieguldījumu keramikas mākslas attīstībā Latvijā un tās popularizēšanā pasaulē apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Viņa darbu klāsts ir ļoti daudzveidīgs – gan nelieli suvenīri, svilpaunieki, svečturi, vāzes, krūzes, dekoratīvi sienas šķīvji, gan servīzes, dārza keramika un citi izstrādājumi no māla un šamota. Vecmeistars ir ne vien keramiķis, viņa otra aizraušanās ir glezniecība. Autors darbojies akvareļtehnikā, gadu gaitā māksliniekam bijušas jo daudzas personālizstādes gan Latvijā, gan ārzemēs.
Jāņa vārds un laiks
Ir pirmsjāņu laiks, un vispirms sarunā ar vecmeistaru ierunājamies par Jāņa vārdu un to, kāpēc savam dēlam kā turpinājumu viņš to nav ielicis.
– Mūsu ģimenē tā nebija pieņemts, ka dēlam liktu tēva vārdu. Katram lika savu, – aizdomājas Jānis Seiksts. – Manu vecāku ģimenē bijām seši bērni: brāļi Pēteris un Ādolfs vēl abi ir šai saulē, dzīvo Rīgā. Māsa Eugēnija un es dzīvojam Madonā. Māsa izmācījās grāmatvedību, strādāja par galveno grāmatvedi Krūmiņa namā. Varbūt kādreiz pārliecināšu, lai viņa savu vaļasprieku – dekoratīvos darbus – izliek izstādē. Viņa izšuj tik burvīgus spilventiņus ar tik smuku krāsu salikumu, latviskiem ornamentiem un rakstiem. Daudzus ir atdāvinājusi, bet vēl jau pūrā ir un pa kādam arī uztaisa. Brāļi gan ar daiļamatu nav ņēmušies, es vienīgais līdz elkoņiem esmu riktīgi tajā iegrimis.
Lauku skaistums un posts
– Esmu dzimis Ludzas apkārtnē, Mežvidu pagastā, – turpina vecmeistars. – Tēva mājas sen vairs nav, jau padomju laikā visas astoņpadsmit iedzīves tur aizgāja nebūtībā. Neviens ceļus uz turieni netaisīja, pat vecīši aizvācās, un mājas sabruka. Uz to pusi tagad aizbraucam tikai sakopt tēta kapu. Mamma guļ Madonas kapsētā, teica – kur būsiet jūs, tur mani glabājiet.
Keramiku Jānis Seiksts iemīlējis skolas laikā, kad viņa skolotājs – mākslinieks un dzejnieks Antons Kūkojs – noorganizēja velobraucienu uz Preiļu rajona Silajāņiem pie slaveniem keramiķiem: – Mācījos Rēzeknes internātskolā un biju laimīgs, ka māte uz turieni aizsūtīja. Tā bija augstas klases skola – filmas rādīja, notika sporta spēles, man patika. Biju šustrijs puika, un skolotājs Kūkojs reiz teica – "Zini ko, tev vajadzētu mācīties par keramiķi."
Pie sevis nodomāju, ko viņš tur stāsta, neko tādu nepazīstu. Tad skolotājs ar riteņiem mūs aizveda uz Silajāņiem skatīt keramiķu darbu. Biju laimīgs, ka varu sev līdzi no turienes paņemt spīdīgu, zaļu lausku. Tā viss sākās.
Amatu apgūst Latgalē
Pēc 8. klases Jānis Seiksts iestājās Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā, diplomdarbu gatavoja pie keramiķa Polikarpa Čerņavska: – Viņš bija ar mieru mani paņemt, pie meistara taisīju vāzes, apguvu amatu. Redzēju, kā dedzina traukus, kā viss notiek. Kilometrus divus tālāk dzīvoja Ušpeļu ģimene, arī tur paciemojos un pie slavenā keramiķa papildinājos amatā.
Pēc skolas divus gadus bija jāatstrādā un mani aizsūtīja uz Latvijas Keramikas filiāles Jēkabpils iecirkni. Gadu nostrādāju, tiku par priekšnieku, bet darbs bija neinteresants – visu gadu jātaisa viena un tā pati krūze. Tas apnika, tāpēc braucu uz Kultūras ministriju un teicu, ka diplomā man rakstīts "mākslinieks – meistars". Ministrijā piekrita, ka no Jēkabpils varu iet prom, tikai jādabū darba vieta, kas nodrošina ar dzīvojamo platību. Cēsīs tolaik bija rūpkombināts, un gadījās, ka keramikas cehā tieši vajadzīgs meistars. Biju tur vienīgais, kas mācēju no rokas veidot, man bija iemaņas, un uz mani skatījās gandrīz kā uz dievu. Vēlāk mani aicināja uz Raunas cepli (no turienes joprojām ņemu mālus), dzīvokli piesolīja, bet atbildēju, ka Cēsis man tik ļoti patīk, darbu nemainīšu.
Dzīve Madonas pusē
Pagāja gadi, un slavenie Iedzēnu dārznieki Jāni pārvilināja uz Madonas pusi. – Viņi ieteica atbraukt un paskatīties māju "Jānīši", kas tai brīdī bija pārdošanā. Tur ziedēja mežābele, lejā burbuļoja upīte – fantastiska vieta. Tā 23 gadus tur nodzīvoju, izremontēju māju, visu sakārtoju, domāju, ka sievai Tijai te patiks. Bet viņa tolaik par latviešu valodas skolotāju strādāja Bērzaunes pamatskolā – ziemā, uz ceļa gaidot autobusu, bija jāsalst, tā sadomājām, ka vajag māju pilsētā, – atceras Jānis Seiksts. – Visu pārdevām, un uzcēlām māju Madonā. Būs 25 gadi kopš tajā mitināmies.
Atvases jau savā dzīvē
Tijas un Jāņa bērniem – meitai Evijai un dēlam Mārtiņam – jau izveidotas savas ģimenes, Seikstiem ir arī vairāki mazbērni. Tēva pēdās neviens no bērniem nav gājis, katrs atradis savu profesiju. Dēls Mārtiņš izstudējis un strādā par juristu Rīgā, meita Evija pabeidza Liepājas universitāti, strādā par logopēdi Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā Rīgā, Vienības gatvē.
– Bērni paši uzcēla sev mājas, uz Madonu nenāks, vilina mūs, lai ejam pie viņiem, – neslēpj Jānis. – Pie meitas ir iespēja atsevišķai telpai, varbūt pie vecuma būs jāpārceļas.
Ekskursanti un akvareļi
Jāņa Seiksta darbnīca jau daudzus gadus ir ekskursantu gala mērķis.
– Šogad slapja vasara, retāk kāds iebrauc, bet darbi ir sakrājušies, ir ko parādīt, – atklāj vecmeistars. – Medaļas, svilpauniekus vēl uztaisu, bet neko lielu. Nemāku dzīvot, ja ko tādu nedaru.
Ierunājoties par akvareļiem, mākslinieks saka: – Ar akvareļiem jādarbojas diendienā, tad krāsu var brīvi pārvaldīt. Sākumā, kamēr meklē toni, viss izžūst, vēlāk, daudz darot, amats ir rokā. Mums lietišķajā skolā zīmēšana un gleznošana bija galvenais priekšmets. Man bija labi skolotāji – akvareli mācīja Jānis Unda, lieliska bija Silvija Linarte, grafiku pasniedza Pēteris Gleizdāns. Atceros, ka manus akvareļus paturēt gribēja pat kāds no pasniedzējiem. Pēc tam gan nebija tam laika, jo keramiķa amats prasīja savu – kamēr sadabūju krāsnis, visas krāsas un aparātus – tas paņēma laiku. Kad keramikas darbi bija sataisīti un jau daudz uzkrāts rezervē, tad varēju domāt, ko vēl pa brīvo laiku iesākt. Akvarelis man patīk, bet ar to izdzīvot nevar: ja pāris darbus mēnesī nopērk, ar to ir par maz. Vajag kārtīgu profesiju, kur vari pelnīt.
Vai būs, kas turpina?
Uz jautājumu, vai amatu kāds pārmantos, Jānis Seiksts saka: – Viens jaunietis no Rīgas uz Madonu atnāca. Viņš apmeties Gaiziņa apkārtnē, māca jauniešus slēpot. Nedaudz pie manis Kaspars apmācījās, pie Zalgauskas nopirka māju, uzrakstīja projektu, ko pašvaldība arī atbalstīja. Dabūja virpu, elektrisko cepli, izskatās īsts darbarūķis, varbūt keramiķa darbu turpinās. Uz visu ir jābūt vilkmei, tad pēc laika var sanākt. "Jānīšu" laikā atceros Baibu, kas pie manis strādāja savu diplomdarbu. Viņa bija ļoti čakla un neatlaidīga, Baiba Dumpe tagad ir profesionāla keramiķe.
Ir bijis arī arhitekts no Zemgales, taisīja bļodas un citu, uz traukiem meta tādas abstraktas krāsas. Kādam jau patīk arī tāds stils – gaumes ir dažādas. Es apmācu tikai praktiskajā jomā – kā jāveido, šo to pamācu glazēšanā.
Mode mainās, klasika paliek
– Klasika paliek, un tā vienmēr cilvēkiem patīk, – ierunājoties par izvēlēm, saka vecmeistars. – To jau sen man norādīja mākslas zinātnieks Jānis Pujats – turies pie klasikas, tā cauri gadiem nepazudīs. Pārējais ir pupu mizas, visa pasaule taisa visu ko, sen jau tur viss ir labāk zināms. Mums jāturas pie tradicionālā, tas ies cauri laikiem, tajā esam stipri, un vienmēr būs ļaužu grupa, kam patiks riktīgi tautiskais.
Skulptūru periods
– Kad ziemā man apnika darboties ar māliem un laiks vēl bija, sāku veidot skulptūras, – atceras Jānis Seiksts. – Tur galvenā grūtība bija šos darbus izdedzināt. Dažādība man patīk, un nu jau būšu visus zvērus nez cik reizes izveidojis. Arī vardes, gliemežus, uz Vāciju pat divas govis aizgāja. Varu teikt, ka šīs figūras top ļoti lēnām. Vienai figūrai vajadzīga nedēļa, ātrāk nevar, jo tur ir tukšas ķepiņas, tukša astīte – visur jābūt plānai drumslai, lai var apdedzināt. Skulptūrām vajadzīga meistarība. Pirmie zaķi bija ar gariem kakliem, pašam likās jocīgi, bet ekskursanti lielīja, cik feini zaķīši. Man radās smiekls – nu ja šitie ir feini, gan uztaisīšu daudz dabīgākus. Tā arī notika. Tagad ir pasūtīts, bet es labāk esmu pie virpas, nevis taisu figūras.
Darbi skatāmi meistara darbnīcā
– Mani darbi redzami pamatā mājās, tos nekur nedodu. Atbrauc skolēni, ekskursanti, tad ir ko redzēt, – vēsta keramiķis. – Bija laiks, kad Kusas pamatskolā apmācīju bērnus. Tas ilga gadus astoņpadsmit. Vienu brīdi braucu arī uz Dzelzavas skolu, bet tur nebija telpu un materiālu, viss bija jāved dedzināt mājās. Kusā gan bija labi – elektriskā krāsns, telpas, aprīkojums, tur riktīgi varēju strādāt. Bērni jau prasa lielu enerģiju. Ja kādi 15 uz nodarbību atnāk, pa pāris stundām pie katra pat nevari pieiet. Bet skolotāja darbs man arī patika, bija interesanti. Tagad kāda grupa atbrauc – ja vēlas, pamācu. Ar virpu darboties – tas ātrumā nav iemācāms, bet sagatavoju krūzītes bez osiņām, lieku uzzīmēt rakstus, ko tādu. Visiem jau ļoti patīk. Pēdējā grupa bija no Liepājas, šo bērnu darbus vēl neesmu izdedzinājis.
20.06.2025.