Šis ir īpašs gads, kad Madonā svinam pilsētas simts gadu jubileju. Kaut jaudīgākie pasākumi notika aizvadītajā nedēļas nogalē, svētkus pieminēsim un tos izjutīsim vēl visu šo gadu.
Madona šobrīd ir administratīvais centrs otram lielākajam Latvijas novadam pēc teritorijas platības. Lai atskatītos, kā Madona tapa, kāda tā bijusi un veidojusies un kāda ir šobrīd, muzeja darbinieki strādājuši pie divām jaunām grāmatām. Vienai ar senajām un šodienas fotogrāfijām atvēršanas svētkus svinējām 5. jūnijā Madonas muzeja izstāžu zālēs, otra vēl top, un tā ir vēsturiska grāmata, izceļot svarīgākos pilsētas notikumus un cilvēkus. Šo izdevumu ieraudzīsim rudens pusē.
– Runājot par Madonas simtgades gadu, gribu teikt, ka tik daudz pozitīvu emociju, laba vēlējumu, tik daudz atziņu, ar ko varam lepoties, neesmu saņēmis sen, – atzīst Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs. – Uzdrīkstos apgalvot, ka Madonas vārds skan Vidzemē, skan Latvijā un, pateicoties mūsu cilvēku sasniegumiem sportā, mūzikā, mākslā, kultūrā un uzņēmējdarbībā, skan visā pasaulē. Ticu, ka tas skanēs arī turpmāk, jo būtiskais, ko ikdienā redzu, ir mūsu cilvēku saliedētība. To izjutām svētku laikā, bet to piedzīvoju arī Lāpu gājienā ik novembri, to izbaudām kopā ar Madonas zaļo kori, kura koncertu dzirdēsim arī 27. jūnijā Madonas Mīlestības graviņā. Spēks, enerģija, kas ielikta madoniešos, ļauj darīt lielas lietas, un ticu, ka Madonas pilsēta nākamo 100 gadu laikā turpinās savu izaugsmi un attīstību.
– Jubileja ir īpašs notikums, kad ar pateicību raugāmies pagātnē, kas ir mūsu saknes, un vienlaicīgi ar paļāvību skatāmies nākotnē, kas ir mūsu spārni, – 6. jūnijā, kad Lazdonas evaņģēliski luteriskajā baznīcā ritēja ekumeniskais dievkalpojums, uzsvēra mācītājs Viesturs Rikveilis. – Madonas svētku iemesla notikums ir pilsētas tiesību piešķiršana 1926. gadā. Pilsētas tiesību piešķiršana toreiz deva plašas iespējas attīstībai, un, atcerēsimies, ka Madona kļuva ne tikai par pilsētu, bet arī par visai plaša apriņķa centru, būtībā par Malienas centru. Tāpēc vietā ir 31. psalma vārdi: "Tu neesi mani izdevis maniem ienaidniekiem, Tu manai kājai liki nostāties plašākā vietā." Šī citāta pirmā daļa vairāk attiecas uz mūsu valsts izveidošanos, kas ar Dieva žēlastību notika dažus gadus iepriekš un bija izšķiroši svarīgs priekšnosacījums reģionu attīstībai. Jaunizveidotā pilsēta kļuva par reģiona administratīvo, izglītības, kultūras un medicīniskās aprūpes centru. Tika uzceltas pilsētas domes ēkas, kultūras nams, kas toreiz saucās Aizsargu nams, slimnīca, ģimnāzija. Pēc kara izveidots muzejs, vēlāk mūzikas skola, mākslas skola, arī ražotnes, daudzi veikali un sadzīves pakalpojumu uzņēmumi. Šobrīd noteikti jāpiemin arī lieliskā Smeceres sila sporta bāze.
Tas viss bija, ir un paliek svarīgi, taču galvenā pilsētas vērtība ir cilvēki. Tieši cilvēki veido to dzīvo organismu, kas nosaka pilsētas seju, kas dod cerību nākotnei. Cilvēki, kuri šeit dzimuši un uzauguši, un tie, kuri ir ieradušies no citām vietām. Mūsu pilsētas vēl viena būtiska iezīme ir ekumenisms, patiesa kristīgā mīlestība, kas iet pāri konfesiju robežām un kalpo kā piemērs Kristus Baznīcas vienotībai. Baznīcas, kas uzceltas Madonā un tās tiešā tuvumā vēl pirms pilsētas rašanās, draudzes, kuras šeit jau pastāvēja, bija tās, kas deva savu ieguldījumu jaunā izveidošanā. Dieva Gars ir bijis klātesošs pilsētas vēsturē un ir klātesošs arī tagad. Spilgts piemērs tam ir ekumeniskā lūgšanu kapela pilsētas centrā, kurā katrs var ieiet jebkurā diennakts laikā, palūgties, rast mieru savā dvēselē un gatavību atkal stāties pretī ikdienas izaicinājumiem.
Pilsēta mainās, uzlabojas tās infrastruktūra, tikko atklātā pastaigu taka Mīlestības graviņā ir jaunākais piemērs, aug jaunā paaudze.
Lai Dievs mūs visus svētī šajā simtgadē – gan tos, kuri nes atbildību par pilsētu, gan katru tās iedzīvotāju – arī tos, kuri uz laiku ir aizbraukuši, bet kuru sirdīs dzimtās pilsētas vārds ir dzīvs un skanīgs. Lai dzīvo Madona!
12.06.2026.