1856. gadā brits Viljams Henrijs Pērkins (William Henry Perkin) sintezēja pirmo ķīmiski radīto krāsu pigmentu — violeti sārto moveīnu, līdz tam krāsvielas deva daba — minerāli, augi, dzīvnieki, zivis, gliemeži, kukaiņi; tieši pēdējie simtiem gadus cilvēkus apgādāja ar iecienīto sarkano krāsu. Karmīnsarkano pigmentu prata iegūt jau VIII gs. p. m. ē. no Tuvajos Austrumos un Eiropas Vidusjūras reģionā uz ozoliem dzīvojošām kermes vabolēm, tās sasmalcinot un izšķīdinot ūdenī.
Feniķieši, vēlāk ēģiptieši, grieķi un romieši šo krāsvielu izmantoja kā lētāku alternatīvu no gliemežiem iegūtajam purpuram. Centrālajā Eiropā izmatoja Polijas kermes vaboles; tās dzīvoja zem zemes uz neļķu paveida auga saknēm, pirmais tās rakstā 812. gadā pieminēja imperators Kārlis Lielais. Pāvests Pāvils II 1465. gadā atļāva kardinālu tērpos purpura vietā lietot karmīnu. Vēl XVII gs. turki un armēņi ar Armēnijas karmīnu krāsoja zīdu, vilnu, kazas ādu, arī zirgu krēpes un astes, sievietes ar to krāsoja roku un kāju pirkstu galus, bet Rietumeiropā jau XVI gs. tā vietā sāka lietot Amerikas karmīnu ar daudz spilgtāku un piesātinātāku toni. Spāņi to iepazina, iekarojot Meksiku – acteku ciltis sarkanas krāsoja gan drēbes, gan savas sejas. Atšķirībā no kermes vabolēm, kuras vienkārši ievāca dabā, indiāņu ciltis košeniļu vaboles audzēja uz opunciju kaktusu lapām, vairākas reizes gadā novācot „ražu". Košeniles ir sīki kukainīši: mātītes 6 mm lielas, tēviņi – divas reizes mazāki. Mātītes pārvietojas tikai neilgu laiku, tad ar snuķīti pārdur opuncijas lapu virskārtu un visu mūžu pavada nekustīgi, sūcot kaktusa sulu. Ar slotiņu tās ir viegli noslaukāmas, pēc tam tās saulē kaltē, sasmalcina un ar speciālu apstrādi iegūst karmīna pigmentu. No 1 kg (60 000-100 000) vabolīšu iegūst 40 g karmīna. Spāņu iekarotāji sākumā nenovērtēja košeniļu potenciālu, bet, kad pirmos karmīna sūtījumus Eiropā burtiski izķēra, sāka intensīvi stimulēt indiāņus košeniļu audzēšanai. Drīz karmīns līdz ar zeltu un sudrabu kļuva par Meksikas ienesīgāko eksportpreci, uz Eiropu izveda simtiem tonnu. Spāņi rūpīgi sargāja pigmenta iegūšanas noslēpumu, bet tad franču politiķim un botāniķim Nikolā-Žozefam Tjērī de Menonvilam (Nicolas-Joseph Thiéry de Menonville) Francijas valdības uzdevumā 1766. gadā izdevās slepus no Meksikas uz franču koloniju Haiti izvest košeniļu vabolītes. Spāņu monopols tika lauzts, Menonvils saņēma 600 000 livru zeltā un titulu „Karaliskais botāniķis". XIX gs. otrajā pusē populārs kļuva sintētiskais karmīns, bet mūsdienās dabīgo atkal lieto kosmētikā – lūpu krāsām, grimam, ar to iekrāsoja sarkano „Martini", saldos ēdienus, saldējumus.
25.10.2024.
