Sengrieķu varonis Herakls reiz pie jūras sekojis daiļajai nimfai Tirosai, un viņa suns pārkodis gliemezi, kuru viļņi izskalojuši uz akmens. Kad nimfa ieraudzījusi, kādā brīnišķīgā sarkanā krāsā nokrāsojušās suņa lūpas, viņa uzmācīgajam pielūdzējam paziņojusi, ka nākamo reizi viņš tai drīkstēs tuvoties tikai tad, kad būs sagādājis viņai tērpu šādā krāsā. Vai varonim tas izdevies — vēsture klusē…
Arheologi guvuši pārliecinošus pierādījumus, ka Vidusjūras reģiona civilizācijas jau XIX-XVIII gs. p. m. ē. pratušas no siltās jūras purpura gliemežiem iegūt koši sarkanu krāsvielu. Gliemežu dziedzeri izdala dzeltenu pilienu, kas nogulsnējas gliemeža mantijas dobumā, no tā iegūst purpura krāsvielu, pats gliemezis gan iet bojā. No gliemežiem iegūtā krāsa ir ļoti spilgta un noturīga, bet ārkārtīgi dārga – 1 g purpura pigmenta iegūšanai vajadzīgi 8000 gliemežu. Atkarībā no vietas, kur gliemežus izzvejoja, varēja iegūt dažādas nokrāsas purpuru. IX-VI gs. p. m. ē. par purpura audumu ražošanas centru kļuva tirgotāju un jūras braucēju tautas feniķiešu ostas pilsētas Tira un Sidona (atradās mūsdienu Libānas teritorijā). Par ražošanas apjomiem liecina metriem augstie no tukšām gliemežnīcām veidotie pauguri Sidonas apkaimē. Gadsimtiem ilgā barbariskā purpurgliemežu iznīcināšana novedusi pie tā, ka to populācija vairs saglabājusies tikai 7 ha lielā teritorijā Tirēnu jūrā pie Korsikas dienvidrietumu krasta. Purpurgliemeži satopami arī Klusā okeāna Meksikas piekrastē. Tur vietējās tautas senatnē bija apguvušas gliemežu „slaukšanas" metodi: ja gliemezim uzpūta elpu, tas izdalīja pilienu tieši uz šķiedras, pēc tam molusku atlaida atpakaļ jūrā. Šādi rīkojoties, molusku populācija saglabājusies līdz mūsdienām. Senajā Romā purpurs bija imperatora krāsa, vienīgi viņš svinīgās ceremonijās valkāja purpurā krāsotu tērpu, senatoriem bija atļauta tikai purpura lenta uz viņu togām. Ja vienkāršs cilvēks uzvilka purpurā krāsotas drēbes, sods bija tāds pats kā par valsts nodevību. Audumu krāsošana purpurā notika tikai valsts ierēdņu uzraudzībā, imperators saņēma daļu no pārdošanas peļņas. Vācu ķīmiķis Pauls Frīdlanders 1908. gadā atklāja purpura struktūrformulu, bet sintētiskā purpura ražošana izrādījās tik komplicēta, ka sintētiskā purpura un dabīgā purpura cenas praktiski neatšķīrās. Mūsdienās purpurs ir zaudējis savu statusu apliecinošo funkciju, to izmanto maz, varbūt vienīgi dažu „trešās pasaules" valstu vadītāju formas tērpos.
12.04.2024.
