Skumjas un sēras. Lietišķums un svinīgums.
Un Mode – ar lielo "M". "Sievietei vajag tikai trīs lietas: melnu kleitu, melnu puloveru un vīrieti, kuru viņa mīl." (Koko Šanele). Melnā, ogles krāsa, bija no pirmajām neolīta mākslinieku apgūtajām. Senajā Ēģiptē melns bija auglības, Nīlas apūdeņotās zemes, bet arī pazemes pasaules un tās dieva Anubisa simbols. Arī Grieķijā melnais simbolizēja pazemes pasauli, tur, sēžot melnā ziloņkaula tronī, valdīja dievs Hadess. Romā melns bija vienkāršo amatnieku ikdienas krāsa, bet melnā ilgu laiku tērpās arī aizgājēja sērojošā ģimene. Skandināvi godāja nakts dievieti Nottu, kas brauca pa debess velvi melna zirga vilktos ratos, divi melni kraukļi vienmēr pavadīja augstāko dievu Odinu. Agros viduslaikos melns bija tumsas un ļaunuma krāsa – velnu attēloja melnu ar ragiem un asti, bet melnu kā pazemības un grēku nožēlas simbolu valkāja arī benediktiešu mūki. Grāmatu pārrakstītāji lietoja Ķīnā izgudroto melno tinti – melni burti vislabāk izcēlās uz balta papīra, melno krāsu izmantoja, sākot iespiest grāmatas. Viduslaiku valdnieki un augstmaņi parasti valkāja spilgtus tērpus, izvairoties no melnā. XIV gs. attieksme pret melniem tērpiem mainījās, tirgū parādījās augstvērtīgas piesātinātu toņu melnas krāsvielas, lai uzsvērtu sava amata nozīmīgumu, valstu un pilsētu augstākie ierēdņi un tiesneši sāka valkāt cieņas pilnus melnus amata tērpus. Daudzās Eiropas zemēs likumi ierobežoja krāsainu tērpu lietošanu pie augstdzimušo kārtas nepiederošajiem – kā reakcija baņķieru un bagāto tirgotāju aprindās radās no pašiem dārgākajiem melniem audumiem darināti tērpi. Drīz melnais kā varas, cieņas, dievbijības simbols ienāca arī grāfu, hercogu un citu augstmaņu (vispirms Itālijas ziemeļos), tad arī katolisko karaļu, vispirms jau Spānijas un Anglijas, galmos. XVI gs. melno pārņēma arī reliģijas reformatori protestanti, tiem gan tā bija grēku nožēlas un, pretēji katoļu baznīcu greznībai, pieticības krāsa, Mārtiņš Luters sprediķoja melnā. XVIII gs. modes galvaspilsētā Parīzē augstāko kārtu tērpi atkal bija dažādu krāsu un pasteļu toņos, melnais palika strādniekiem un, kā romantikas un melanholijas simbols, dzejniekiem un māksliniekiem. XIX gs. beigās liela daļa baņķieru un fabrikantu bija dievbijīgi protestanti, līdz ar to viņu produkcija – gan Bela telefoni, gan Forda automobiļi – bija melni. XIX un jo sevišķi XX gs. melns atkal atgriežas kā izteikta modes krāsa.
23.02.2024.
