Mārrutkus pazina jau antīkajos laikos.
Kādā sienas gleznojumā Pompeju drupās ir atpazīstams mārrutks; romiešu rakstnieks un politiķis Kato savos apcerējumos par zemes apstrādi pievēršas šim augam. Slavenajam Senās Grieķijas Delfu orākulam piedēvē šādus vārdus: „Redīsus atsver ar svinu, rutkus – ar sudrabu, bet mārrutku vērtība ir viņu svars zeltā." Un šis izteiciens nav zaudējis nozīmīgumu arī mūsdienās – bez to izmantošanas par garšvielu (pirms austrumu garšvielu ievešanas, mārrutki un sinepes bija vienīgie, kas ēdieniem piešķīra asāku garšu), tie jau sen bija vieni no efektīvākiem „dabas aptiekas" produktiem. Tie satur ēteriskas eļļas, fitoncīdus, olbaltumvielas, vērtīgas minerālvielas – kalciju, fosforu, dzelzi, cinku, varu, mangānu, sēru (tieši sēra savienojumi, kas vajadzīgi smadzeņu darbībai, rada aso garšu), dārzeņu vidū tie aiz pētersīļiem ir otrie ar kāliju bagātākie, satur B grupas vitamīnus, bet C vitamīns tajos ir divas reizes vairāk kā apelsīnos, viduslaikos jūrnieki tos lietoja kā efektīvu līdzekli pret skorbutu. Tie stiprina organisma imūnsistēmu, stimulē vielmaiņu, uzlabo gremošanu, atbrīvo elpceļus klepus gadījumā. Lietojot ārīgi kā kompreses starp divām auduma kārtām (tie kairina ādu), saberzti mārrutki palīdz pret reimatismu, išiasu, podagru, nomierina insektu kodienu vietas, pielikti pakausim, remdē galvas, bet vaigam – zobu sāpes. Par mārrutku izcelsmes vietu uzskata Ukrainas un Krievijas dienvidus. Rakstiskas liecības apgalvo, ka mārrutkus Krievijā un Ukrainā jau IX gs. lietoja gan kā garšvielu, gan kā ārstniecības augu, bet XIV- XV gs. jau audzēja pārdošanai – pārsvarā lielo pilsētu tuvumā -, lauku apvidos tie auga katrā sakņu dārzā. Šajā laikā pārtikā jau lietoja gan auga saknes, gan lapas. Eiropā pirmā XII gs. tos aprakstīja pirmā sieviete – zinātniece, abate Hildegarde no Bingenas, bet plašāk sāka audzēt Vācijā (arī Latvijā) XIV gs., gan sākumā kā ārstniecības augu un tikai vēlāk kā garšvielu, bet Anglijā un Francijā – tikai XVI gs. Mārrutki regulāri un bagātīgi zied, bet nespēj veidot sēklas, tādēļ tos jau tūkstošiem gadu pavairo ar sakņu spraudeņiem. Arī dabā tie pavairojas, jaunām saknēm izplešoties arvien tālāk no mātesauga – mārrutki bieži pārvēršas par sārņaugu. Toties tos viegli ieaudzēt citā vietā – pietiek iestādīt mazu saknes gabaliņu. Tieši tā mārrutki nonāca Amerikā un citos kontinentos – ieceļotāji no Eiropas nevēlējās atteikties no iecienītās garšvielas. Šodien mārrutki aug visos kontinentos, izņemot Antarktīdu.
09.02.2024.
