Pagājuši 33 gadi kopš 1991. gada janvāra, kad Latvijas galvaspilsētā Rīgā saplūda tūkstošiem cilvēku no visiem Latvijas novadiem, lai uz barikādēm aizstāvētu savas valsts neatkarību. Mājās palikušie ar satrauktām sirdīm sekoja līdzi notikumiem televīzijā un radio. — Kādas pārdomas jums raisa šie notikumi pirms 33 gadiem? — vakar vaicāju Vestienas pagasta pārvaldes vadītāja p. i. Marikai Veibai, kā arī Kalsnavas un Ļaudonas pagasta pārvalžu vadītājam Artūram Portnovam.
Atmiņas joprojām spilgtas
– Arī mans tētis bija barikādēs. Man pašai 1991. gadā bija 15 gadi, un es mācījos Smiltenes sovhoztehnikumā, – atceras Marika Veiba. – Sakarā ar visiem satraucošajiem notikumiem un neziņu trīs dienas man uz tehnikumu neļāva braukt. Tā kā mamma dežurēja pagasta padomē, es mājās pa nakti paliku viena, jo brālis bija armijā. Bija bailes gan pašai, gan par vecākiem. Mamma bija savākusi un nolikusi drošā vietā visu, kas attiecās uz Latvijas brīvvalsts simboliku, jo nevarēja jau neko zināt, kas notiks. Katrā ziņā atmiņas vēl joprojām ir spilgtas. Es ilgi nevarēju saprast to, kas ir brīva Latvija, jo augu padomju laika garā un ticēju valstij, kurā tolaik dzīvoju, jo šķita, ka tā visa informācija, kas bija mums apkārt, ir patiesa. Arī ģimenē liekus vārdus nerunāja, baidoties no represijām, jo savulaik mamma ar brāli kopā bija izsaukti uz toreizējo KGB… Tomēr par spīti visam Latvija neatkarību atguva.
Mums tas jānovērtē
– Atceros, es toreiz kā mazs puika biju aizstājies durvīm priekšā un negribēju laist tēti uz barikādēm, jo jutu, ka ģimenē ir kaut kāda nedrošība un pamatīgs stress, ar bažām skatījāmies televīzijas tiešraides no Zaķusalas un bija bail, ka ar tēti var notikt kaut kas slikts, – to dienu notikumus atmiņā atsauc Artūrs Portnovs. – Mana ģimene to vēl jo vairāk pārdzīvoja, jo pa tēva līniju bija daudz cietusi. Vectēvs bija izvazāts gan pa sarkano armiju, gan vācu armiju, tad atkal sarkano. Beigās tika notiesāts, sēdēja čekas pagrabos, pēc tam izsūtīts uz Sibīriju, vairākkārt atgriezās un nomira 49 gadu vecumā, kad manam tētim bija 17.
Bet, runājot par barikādēm, mums katrā ziņā ir jānovērtē, ka, pateicoties barikāžu aizstāvjiem, mēs tagad varam dzīvot mierīgi un salīdzinoši drošībā. Toreiz janvārī salā un aukstumā diennaktīm tūkstošiem cilvēku dežurēja uz barikādēm, nezinot, kas viņus sagaida.
19.01.2024.
