Romiešu politiķis un rakstnieks Kasiodors (VI gs.) rakstīja: “Bez zelta cilvēks var iztikt, bez sāls — nē.”
Tiešām – sāli veido ķīmiskie elementi, kas ir vitāli svarīgi mūsu organisma darbībai: nātrijs regulē ūdens daudzumu ķermenī, veicina vielmaiņu, sargā nervus un muskuļus no pārāk spēcīgiem kairinājumiem, hlors kuņģī veido sālsskābi, kas sašķeļ barības proteīnus un nomāc kaitīgus mikroorganismus. Organismā patērētais sāls jāuzņem ar barību, iesakāmais daudzums ir 6 g diennaktī.
Pirms 4 miljardiem gadu jauno Zemi klāja okeāns, kurā bija izšķīduši visi pasaules sāļi. Veidojoties kontinentiem, daļa to veidoja nogulumiežus. Senie cilvēki iepazina sāļo avotu nozīmi, tos uzrādīja arī dzīvnieki. Sāli pazina babilonieši, šumeri, ēģiptieši, antīkajā pasaulē tā bija ne tikai praktiski vienīgā garšviela, bet arī vienīgais konservants, ēģiptieši to lietoja arī mūmiju balzamēšanai. Viņi sāli ieguva, izmantojot roku darbu, sāls tuksnešos vai no jūras. No jūras sāli ieguva arī senie grieķi un romieši – vējš un saule iztvaicēja seklos dīķos novadīto jūras ūdeni, dīķa dibenā palika plāna sāls kārtiņa. Romieši iegūto sāli pa "Via salaris" ("Sāls ceļi") izveda uz pārējām impērijas daļām, to – "balto zeltu" – arī izmaksāja algās ierēdņiem un leģionāriem. Tirgojot sāli, daudzas pilsētas kļuva bagātas, Roma dzima vietā, kur sāls ceļš šķērsoja Tibras upi. Izcili sāls ieguvēji bija senie ķelti, viņi to arī raka no nogulumiežiem. Senākām zināmajām raktuvēm (ap 1500. g. p. m. ē.) Hallštatē, Austrijā bija līdz 300 m dziļas šahtas. Tirgotāji sāli eksportēja uz tagadējo Vāciju, Itāliju, Balkāniem; par Hallštates bagātību liecina greznās un mākslinieciskās apbedījumu piedevas. Ķelti izmantoja arī dabīgos sāļos ūdeņus, tos lielās krūkās iztvaicējot uz spēcīgas uguns. Krūka deva tikai sauju sāls, tāpēc process ritēja dienu un nakti. Pirmās sāls vārītavas izveidojās Dienvidvācijā ap 280. g. p. m. ē. Viduslaikos izstrādāja jaunu tehnoloģiju: ūdeni iepludināja sāls slāņu dobumos, izsūknēja to un iztvaicēja lielās "pannās". Lineburga, galvenais Hanzas sāls producents, gadā ražoja 20 000 t sāls un caur Lībekas ostu to eksportēja uz visu Baltijas jūras reģionu. Valdnieki un klosteri pelnīja uz sāls nodevām un muitu, sāls dēļ pat karoja. 1648. gadā Maskavā notika "Sāls dumpis" – nodokļa dēļ sāls bija kļuvis trīs reizes dārgāks. Eiropā sāls kļuva lētāks tikai tad, kad sāka izstrādāt vairāku simts metru biezo slāni bijušajā Cehšteina jūrā.
12.01.2024.
