Spilvendrāna ar krustdūrienā izšūtiem ziediem vai lina dvielis ar iniciāļiem, tamborēta galda sedziņa, kas izgrezno naktsskapīti. Tās ir senas un sentimentālas vērtības, kas jātur goda vietā.
Ošupiete ILZE MELNE augstā godā tur ģimenes vērtības un ir saglabājusi gan savas vecmāmiņas Elīzas Krēmeres tamborējumus, gan vīramātes Ainas Skurules izšuvumus. Līdz pat 20. janvārim tie ir apskatāmi Barkavas pagasta bibliotēkas organizētajā izstādē "No vecmāmiņas pūra lādes".
– Man ir liels prieks, ka cilvēkiem joprojām patīk un interesē tādas lietas, ir vēlme aplūkot senus rokdarbus. Tomēr šiem tamborējumiem un izšuvumiem apakšā ir dziļa vēsture, – sarunu iesāk Ilze Melne. – Precīzi nepateikšu, bet mana vecmamma dzima 19. gadsimtā. Jaunībā viņa izgāja par sievu pie atraitņa ar pieciem bērniem, un pašiem bija trīs kopīgi bērni. Tajos laikos bija ļoti smagi jāstrādā. Vecmamma pusmūžā palika uz kruķiem. Ko tad vairs atliek darīt? Tolaik vecmamma dzīvoja pie manas mammas, gatavoja ēst, mani pavisam mazu auklēja. Es gan neatceros, bet mamma stāstīja, ka mani ielikusi vadmalas brunčos starp kājām un šūpojusi. Atceros, ka vecmamma bija ļoti laba šuvēja, ciema smalkās kundzes pie viņas nāca šūt tērpus. Tolaik vecmamma sāka aizrauties arī ar tamborēšanu. Tamborēts tika viss, spilvendrānām endzetes, malas palagiem, dažādus galdautus. Mazmeitām uztamborēja vasaras izejamās jaciņas. Vēl tagad atceros, ka jaciņa bija ar ziediņiem un pērļu podziņām, un es biju tik lepna. Tā vecmamma ņēmās ar rokdarbiem, un, kad vairs nevarēja šūt, palika tikai tamborēšana. Lai tamborētu, bija nepieciešami 10 numura diegi, kad mamma brauca pēc algas, vienmēr veda 20 spolītes diegu. Savukārt es no spolītēm taisīju krelles.
Atceroties bērnību un jaunību, Ilze atklāj: – Mums bija ļoti sirsnīgas attiecības. Bieži vien grozījos ap vecmammu, vienmēr centos līdzdarboties. Ir saglabājušās ļoti siltas atmiņas. Varbūt tas ir tas iemesls, kāpēc es glabāju viņas rokdarbus. Neteikšu, ka biju audzināta ar apziņu, ka vērtības jāglabā paaudžu paaudzēs, tas jau no bērnības likās pašsaprotami. Kā gan es tagad metīšu vecmammas galdautu ārā tikai tāpēc, ka viņam nav pielietojuma? Tas nav iedomājami, un pielietojumu vienmēr var atrast. Visu var izdomāt, ja tikai grib. Šobrīd dzīvojam laikā, kad senatnīgais ir zaudējis savu vērtību un vieglāk visu ir izmest. Tā noteikti nevajag darīt, jo tam visam pamatā ir cilvēku darbs, viņu dzīves un tik vieglprātīga rīkošanās, visu izmetot, nav pieļaujama. Mums nav tiesību likvidēt lietas, kam ir vērtība. Cik daudz domu, asaru, sāpju un prieka ir iestrādāts rokdarbos! Ne jau vienmēr tā dzīve bijusi rožaina, tam visam apakšā bijuši smagi likteņi. Tiem darbiem ir ļoti laba kvalitāte. Daudzus gadus stāvot, tie bija sadzeltējuši, vairākas reizes tos balināju, tie ir atguvuši krāsu un saglabājuši kvalitāti.
Taujājot par vīramātes izšuvumiem, Ilze Melne turpina: – Kad dalīja jaunsaimniecības, vīramātes vecāki ieguva saimniecību. Vispirms tika celta kūts un tikai tad māja. Arī tolaik bija fiziski jāstrādā; vīramāte, ejot ganos, izšuva. Viņa gan neko nestāstīja par šiem rokdarbiem. Kad viņa devās viņsaulē, atradu maisu ar viņas rokdarbiem. Laika gaitā daži bija nelietojami vispār, bet pārējos ļoti uzmanīgi mazgāju. Apbrīnoju to milzīgo pacietību izšūt. Šad tad izmantoju vīramātes darinājumus. Joprojām tiek lietoti arī vecmammas tamborējumi. Mammas mājā šobrīd dzīvo māsa. Vienmēr, kad aizbraucu ciemos, mammas istabiņā atrodas neliels galdiņš, kas ir apklāts ar vecāsmātes tamborēto galdautiņu. Es vienmēr priecājos, kad to redzu. Galds, kas apklāts ar mīļa cilvēka darinātu galdautu, raisa pavisam citādākas izjūtas, un ir patīkami pie tāda apsēsties.
Jautājot, vai arī Ilzei tuvi ir rokdarbi, viņa smaidot teic:
– Savulaik patika adīt, bet šobrīd to gan vairs nedaru, tomēr radošas lietas man ir tuvas. Gatavoju apsveikuma kartiņas, ar ziediem, auklām un citiem materiāliem apdarinu tukšas pudeles, gatavoju ziedu grozus. Pēc mugurkaula operācijas nonācu sanatorijā. Tur tika organizētas visdažādākās meistarklases, un ļoti priecājos, ka bija iespēja apgūt jaunas lietas. Līdz tam pati nemaz nezināju, ka man patīk tādas nodarbes. Ikdienas skrējienā pat nebiju pievērsusi vērību, ka mani varētu interesēt radošas nodarbes. Protams, jaunībā mazliet tamborēju un šuvu, bet lielākoties tas bija savam priekam. Šobrīd, kad ir vairāk brīva laika, labprāt paķimerējos, sadāvinu draugiem un radiem. Tomēr ar to radošumu ir tā, ka nebūs tad, kad es gribēšu. Ja mūza neatnāks, nekas neizdosies. Savukārt vasarās kopā ar meitām apceļojam Latviju.
05.01.2024.
