Gleznaino Vestienu par savām mājām INGA LEIBUKA sauc divus gadus. Dzīves gaitas atvedušas viņu šurp no vējainās Saulkrastu puses. Ingas sirdij mīļa ir gleznošana — tā ļauj nolikt malā ikdienas rutīnu un novērš domas no apkārt notiekošā.
– Pārsvarā gleznoju ar eļļas krāsām, tās man ir vismīļākās, lai gan šad tad mēdzu kādu darbu uzgleznot arī ar akrila krāsām. Nav konkrēta iemesla, kāpēc eļļas krāsas man patīk visvairāk, tā vienkārši ir gaumes lieta. Mazliet atšķiras tehnikas, kā glezno ar akrila, bet kā – ar eļļas krāsām. Man gleznošana sāka patikt, kad jau biju pieaugusi. Bērnībā neaizrāvos ar mākslu, nebija tā, kā citiem, kad jau kopš mazotnes daudzi zīmē. Kad dzīvoju Saulkrastos, pirms vairāk nekā desmit gadiem tur tika atvērta gleznošanas studija. Es sāku uz turieni iet, un tā arī sākās mans gleznošanas ceļš. Attēloju dažādas lietas savos darbos – dabasskatus, ainavas, putnus un ūdeni. Gleznoju arī ziemas skatus, taču vasara man ir mīļākais gadalaiks. Esmu uzgleznojusi arī vairākus portretus, bet to man nav daudz, tie ir mazāk mīļi. Portretu gleznošanai piemīt sava specifika, – skaidro Inga Leibuka.
Viņa regulāri piedalās dažādos mākslas plenēros, to sākusi darīt jau laikā, kad apmeklējusi gleznošanas studiju Saulkrastos.
– Esmu piedalījusies gan starptautiskos, gan vietējā mēroga plenēros. Šovasar pirms Jāņiem apmeklēju plenēru tepat Vestienā, biju arī Cesvainē un Aiviekstē. Līdzdarbojos arī starptautiskajā plenērā. Kad vien ir laiks, vienmēr tajos piedalos, man plenēri ļoti patīk. To laikā esmu ārā brīvā dabā, varu mierīgi gleznot. Man patīk gleznot gan vienatnē, gan kopā ar citiem māksliniekiem. Ja nemitīgi nāktos gleznot tikai bariņā vien, tas apniktu. Tas pats attiecas arī uz gleznošanu vienatnē. Plenēra jaukums ir tas, ka apkārt ir līdzīgi domājošie, ar kuriem var komunicēt. Protams, viens no otra mācāmies, iedvesmojamies. Man gleznošana nozīmē meditāciju, kuras laikā es ieeju savā pasaulītē un aizmirstos. Kad nododos gleznošanai, viss apkārtējais pazūd. Tā ir mana atpūta. Es neesmu liela runātāja, bet gan introverts cilvēks. Gleznojot emocijas un sajūtas izlieku uz audekla – tā man ir vieglāk izteikt savu iekšējo pasauli, – nosaka Inga.
Viņai, tāpat kā citiem māksliniekiem, reizēm mēdz pazust iedvesma un vēlēšanās pievērsties gleznošanai, taču, kad paies zināms laiks, darba spars rodas no jauna. Inga iedvesmojas gan no dabas, gan citu cilvēku radītajiem darbiem. Viņai gan nav viena mīļākā mākslinieka – patīk gan latviešu, gan amerikāņu, gan citu tautību radošo ļaužu veikumi. Katrs no tiem ir īpašs ar savu raksturu un piesitienu. Un nemaz nevajag, lai mākslinieks būtu slavens – Inga Leibuka iedvesmojas arī no nepopulāru gleznotāju darbiem.
Pirmais darbs, ko Inga uzgleznoja, bija ainava ar kokiem. Kopš tā laika, kad viņa sāka gleznot, tapuši jau vairāki simti gleznu. Atminoties gleznošanas pirmsākumus un salīdzinot savulaik radītos darbus ar tiem, kas top tagad, Inga saka – daži no tiem pat šķietot naivi, jo pieredze uzkrājas un tiek likta lietā laika gaitā. Ingas darbi ir bijuši apskatāmi kopizstādē, kad viņa vēl mitinājās Saulkrastos. Tā kā gleznas tiek arī tirgotas, tās aizceļojušas arī ārpus Latvijas robežām.
01.12.2023.
