Ļaudonas pagasta pārvaldes īpašumu uzturēšanas nodaļas vadītāja GATA GAILĪŠA virtuvē sajūtamas eksotiskas notis. Viņš priekšroku dod neparastām receptēm, kuras gan sameklē interneta dzīlēs, gan aizgūst ceļojumos. Lai arī netradicionālas, tās nav sarežģīti pagatavojamas un noder arī tiem cilvēkiem, kuru ikdiena mēdz būt steidzīga.
– Nu jau daudzus gadus gatavoju pats, arī bērniem un viesiem patīk, kad ko garšīgu uzmeistaroju. Ar virtuvi un darbu tajā esmu uz "tu". Kad uznāk kāre, labprāt parokos internetā pēc eksotiskām receptēm un tik šmorēju stundām ilgi. Bet tad atkal iedvesma pāriet, uznāk slinkums. Īpaši iedvesmo ceļojumi, kuru laikā iepazīstu interesantas receptes un gribu pats tās izmēģināt. Ir pat gadījies tā, ka man ēstuvēs un restorānos iedod receptes. Es saku turienes pavāriem, ka esmu taču ārzemnieks un nekādus konkurences draudus sagādāt viņiem nevaru. Man ļoti garšo maltā gaļa, kas tiek sacepta kopā ar svaigām piparmētrām – to sevišķi iecienījuši Laosas iedzīvotāji. Man ārkārtīgi garšo čili, bez tā es nejūtos paēdis. Manā virtuvē ir pilni plaukti ar dažādiem čili, regulāri atjaunoju krājumus un tūlīt pasūtīšu nākamo tūri. Pirms padsmit gadiem mani kāds cilvēks iemācīja pagatavot pavisam vienkāršu, bet ļoti gardu recepti. Tā nāk no Spānijas un ir ne tikai ļoti garšīga, bet ātri pagatavojama, lēta, un nepieciešamas vien piecas sastāvdaļas. Lai pagatavotu šo ēdienu, vajadzēs pastu (es izmantošu spageti), tomātu pastu, saldo krējumu, ķiploku un maltās gaļas piedevu. Šis ēdiens ir ideāli piemērots steidzīgai ikdienai, kad nav daudz laika darboties pa virtuvi, bet paēst vajag, – savos virtuves noslēpumos dalās Gatis Gailītis.
Lai maltā gaļa izdotos, Gatis tai vienmēr pievieno tieši maltās gaļas piedevu – bez tās gaļa viņa skatījumā nesanāk laba. Viņš pa vienkāršo ēdienu pagatavot nemāk – darbs virtuvē līdzinoties eksperimentam.
– Man patīk ķīmiķot. Kad esmu Lietuvā, pērku kaltētas laima lapas, iegādājos arī pastu, kam klāt ir sēpija jeb melnā zivs un tāpēc pasta ir melna. Ja jāstāsta, cik bieži vai reti man sanāk darboties virtuvē, tad uz šo jautājumu atbildēt nav tik viegli. Tas ir tāpat, kā lasīt grāmatu – kad uznāk vēlme, varu lasīt stundām no vietas, bet, kad iedvesma aptrūkstas, nolieku lasīšanu malā. Gluži tāpat ir ar ēst gatavošanu – varu pie plīts pavadīt daudz laika un tad, kad apnīk, iekožu tikai tik vien, lai justos paēdis. Vasarā ir vieglāk, jo tad dārzs pilns svaigiem labumiem, bet ziemā tikt pie dārzeņiem ir grūtāk. Taču tomātiņu un gurķi tā gribas… Godīgi sakot, es par veselīgumu īpaši nedomāju, bet gan ēdu to, kas garšo. Protams, nav jau arī tā, ka cepu kartupeļus eļļas plūdos, bet ar tiem es nedraudzējos. Ja kārtīgam latvietim gada laikā jāpatērē maiss kartupeļu, man pietiek ar pieciem kilogramiem.
Jautāts, kā ar eksotiskajiem ēdieniem, kas aizgūti no interneta plašumiem, Gatis Gailītis atbild – reiz atradis labu grieķu salātu recepti. Kad sanāk būt Rīgā, viņš mēdz iegriezties SKY un iegādāties zaļās olīvas šiem salātiem. Gatis uzskata, ka labas un kvalitatīvas olīvas mūsdienās ir grūti atrodamas. Reizi gadā uznākot luste pagatavot adžiku, lai ir ko lietot ziemā un rudenī.
– Atceros no savas dzīves tādu interesantu gadījumu – reiz uz ilgāku laiku biju aizbraucis uz Āziju un manīju, ka vienā ēstuvē tiek organizēta tāda kā ēdienu gatavošanas meistarklase. Joka pēc piezvanīju uz norādīto telefona numuru, man teica, lai tik braucu. Sapirkām visu nepieciešamo, sagatavoju divus pamatēdienus un saldo. Labi, ka bija atbraukuši vēl divi citi tūristi, citādi nebūtu kam apēst pagatavoto – kopā sanāca ēdiens kādiem pieciem cilvēkiem. Tā bija tāda forša vietējā avantūra. Ārzemnieki arī negatavo tik taukaini un trekni, kā latvieši ir pieraduši. Saldos es negatavoju vispār, jo neēdu ne tortes, ne kūkas, un man to arī neprasās. Dažiem gan ir teju vai atkarība no cukura, bet mani no saldajiem itin nekas neuzrunā. Varbūt vienīgi atsevišķās reizēs mājās gatavotās tortes, ar ko svētkos panašķoties. Es vairāk gatavoju tieši ikdienā, bet svētkos ne. Man nav aktuālas dzimšanas dienas, es priecājos, ka mani tajās aizmirst, jo man katra diena ir svētki. Bet pats uz svētkiem pie citiem gan braucu, – smaidot saka Gatis, piebilstot – arī manā ģimenē nav tāda ēdiena, kas tiktu regulāri celts galdā viesībās, jo neviens nevēlas būt vienveidīgs – gribas tomēr dažādību. Es varu ēst vienu ēdienu maksimums trīs dienas, bet ne ilgāk. Ne visiem ir laiks katru dienu gatavot, arī man, tāpēc ir gluži normāli ēdienu pagatavot vairākām dienām, – viedoklī dalās Gatis Gailītis.
Ēdiens, ko nogaršojām arī mēs, no ēstuvēs pasniegtajiem atšķiras ar to, ka mērces bāze ir saldais krējums, kas padara recepti interesantāku. Spageti novāra pēc instrukcijas, apcep malto gaļu kopā ar ķiploku un garšvielām un tad pievieno tomātu pastu un saldo krējumu. Gatis Gailītis uzsver – makaronus nedrīkst pārvārīt un malto gaļu – pārsālīt. Jāuzmanās arī ar saldo krējumu, jo mērcei nevajadzētu sanākt ne pārāk biezai, ne šķidrai. Gata meitai tieši šis ēdiens ir sevišķi iecienīts, un viņa tētim bieži lūdz to pagatavot. Pie sirds ejot arī vistas gabaliņi karija mērcē, protams, ar makaroniem. Makaroni esot tas produkts, kas garšo gandrīz visiem un ikvienā vecumā. Bet zupas ir starp tiem ēdieniem, ko Gatis gatavo retāk, ja nu vienīgi Tom-Yum zupu, kam atkal jāpievieno čili. Recepšu krājumos esot atrodama arī tomātu zupa ar olu, kas arī neesot sarežģīti pagatavojama.
– Es esmu cilvēks, kas savā virtuvē gatavo netradicionāli, un noteikti nepieturos pie klasikas. Kā jau teicu, man mājās nav kartupeļu. Ja sagribas, veikalā nopērku piecus, uzcepu un esmu paēdis. Tā kā pusdienas Ļaudonā ēdu skolā, tur bērniem dod kartupeļus, un man ar to pilnīgi pietiek. Esmu par interesantām receptēm, – nosaka Gatis Gailītis.
03.11.2023.
