Acs ir apbrīnojams redzes orgāns. Ar to var pamanīt neiedomājami skaistas lietas mums apkārt. Skatoties caur fotoaparāta objektīvu bieži vien var ieraudzīt to, ko skatoties ar acīm saskatīt nevaram. Bilde vai video materiāls ir paliekoša vērtība ne tikai nākamajām paaudzēm, bet tās ir arī atmiņas, kas ne vienmēr mēdz būt skaistas.
Šīs atmiņas, vēstures liecības saglabā fotogrāfi, kuri ne tikai fiksē kādu konkrētu notikumu, bet ar savu māksliniecisko redzējumu noķer īsto kadru.
Jānim Vēzim fotoaparāts un videokamera ir bijuši īpaši tuvi un iemīļoti daudzu gadu garumā. Šajā rudenī fotogrāfs atzīmēs 87 gadu jubileju un joprojām šis vaļasprieks ir saglabājies sirdij tuvs.
– Kopš agriem jaunības gadiem esmu fotografējis, tomēr filmēšana vienmēr mani ir aizrāvusi vairāk. Visu mūžu šis vaļasprieks mani ir pavadījis, – iezīmē Jānis Vēzis. – Savulaik esmu fotografējis ar visdažādākajām fotokamerām, pats attīstījis bildes. Tāpat arī filmēts ir ar dažādu aparatūru, kino aparātiem. Krājumos ir daudz filmu. Noteikti būtu vajadzīgas divas diennaktis, lai tās noskatītos. Laikam ejot un mainoties, attīstās arī iespējas filmēt un fotografēt. Šobrīd viss ir tik ļoti digitalizējies, ka arī fotografēt ir daudz ērtāk ar mobilo telefonu. Jo jaunāki modeļi, jo kvalitatīvākas bildes. Pats aktīvi to arī daru. Filmiņu fotoaparātus pats jau sen vairs neizmantoju, sarežģīti ir tās mūsdienās attīstīt. Man ir saglabājies ļoti daudz video materiālu un bilžu. Lielu daļu gan esmu atdevis muzejiem, lai glabā savā krājumā kā vēstures liecības nākamajām paaudzēm. Daļu bilžu un negatīvu esmu nodevis lubānietim skolotājam Andrim Dzenim. Viņš veidoja albumu par Lubāna ezeru, meliorāciju, un šķiet, ka bija izveidota pat izstāde, lai ikviens interesents varētu to aplūkot, iepazīt vēsturi.
Fotogrāfs savulaik strādājis par inženieri meliorāciju izveidē.
– Lielu daļu sava veikuma esmu nodevis Talsu meliorācijas muzejam. Ir prieks, ka tas tiek saglabāts un mans kādreizējais darbs arī novērtēts, – prieku pauž Jānis. – Nevaru nosaukt kādu konkrētu lietu, ko man patīk fotografēt vairāk kā citas. Man patīk viss – cilvēki, daba, dzīvnieki, ēkas utt. Caur kameru saskatu to, ko citkārt nemaz nav tik viegli ieraudzīt. Tāpat nav nozīmes gadalaikiem – katrā no tiem ir savs skaistums. Agrāk, lai nepalaistu garām īsto kadru, līdzi tika nēsāta smaga kamera, tagad man pietiek ar telefonu. Ieraugi, paņem telefonu, uzbildē un saglabā digitālā formātā. Arī filmētajos materiālos ir redzamas visdažādākās vietas un lietas. Daudz filmu ir par manu darbu, kas bija saistīts ar meliorāciju. Ir iefilmēti materiāli par Lubāna ezera problēmām. Manuprāt, ir ļoti interesanti atskatīties uz senākiem laikiem un salīdzināt, cik ļoti tagad viss ir izmainījies.
Jānis Vēzis savulaik bijis ļoti aktīvs visās jomās, kas saistītas ar foto un video.
– Savulaik darbojos kinoamatieru biedrībā, biju tās vadītājs Madonas rajonā. Braucām uz skatēm, arī paši tādas Rīgā organizējām. Filmu skatēs varēja iegūt apbalvojumus. Bija dažādas tematikas. Patiesi bija interesanti, un arī pats esmu pārvedis daudz diplomu par godalgotām vietām. Aktīvi filmēju kolhoziem, dažādām iestādēm. Nekad šīm lietām neesmu žēlojis savu laiku. Vienmēr esmu bijis cilvēkos, apbraukāju visu Latviju, filmējot un fotografējot. Īpaši aktīvs filmēšanas process man bija padomju laikā. Manuprāt, īpaši jaunākā paaudze, kas tos laikus nav piedzīvojusi, var atgriezties tajos caur šīm filmām. Tiesa, kvalitāte ir diezgan slikta. Nesalīdzināt ar mūsdienām. Tolaik viss bija melnbalts. Pagāja krietns laika sprīdis, līdz parādījās krāsainas filmas. Pārejas process bija interesants, un to caurstrāvoja izjūta, ka viss patiesi attīstās. Bija diapozitīvi, kas bija krāsaini, un no tiem varēja izgatavot bildes. Starp citu, to dara arī šobrīd, – atklāj Jānis Vēzis. – Lai gūtu jaunas zināšanas, apmeklēju arī kursus un apmācības. Pirms vairākiem gadiem piedalījos multimediju studijas "Kanna" foto kursos. Izveidoju kinofilmiņu, kuru parādīju, noslēdzoties apmācībām. Tiesa, šie kursi vairāk bija domāti fotogrāfiem, savukārt mani vairāk interesēja filmēšana, materiāla montēšana. Bet esmu ļoti priecīgs, ka pieteicos.
Jautājot, kā fotogrāfs glabā savas fotogrāfijas un video materiālus, kungs teic: – Man ir ļoti daudz gan foto albumu, gan bildes, tās glabājas kastēs, jo savulaik esmu noslinkojis un neesmu tās sakārtojis atbilstoši gadiem un notikumiem. Šobrīd bildes tiek glabātas digitālā formātā, jo to patiešām ir daudz. Kad fotografēts tika ar filmiņu aparātiem, nevarēja tā uzņemt vienu kadru pēc otra. Filmiņas bija jātaupa. Tagad ir vienkāršāk – bilde vai video nav izdevies, izdzēs un filmē nākamo, – smej Jānis. – Kopumā bilžu patiešām ir neizmērojami daudz. Katra tikšanās, radu sanākšana, dzīres vienmēr tika iemūžinātas. Tagad ir ļoti jauki atskatīties, pakavēties atmiņās. Skaistumu neliedzu arī citiem un labprāt savas fotogrāfijas atrādu, tās izstādot. Izstādes bijušas vairākās vietās tepat novadā, kā arī tālākās vietās, piemēram, Rīgā. Ir prieks dalīties ar citiem.
06.10.2023.
