Seno grieķu teiksmas stāsta, ka galvenajam dievam Zevam zīdaiņa vecumā bijusi aukle — nimfa Ida.
Reiz viņa vēlējusies mazuli pacienāt ar pašām saldākajām ogām, bet savainojusi rokas uz ogu krūma ērkšķiem, un Idas asinis baltās ogas nokrāsoja sarkanas. Romiešu zinātnieks enciklopēdists Plīnijs Vecākais (I gs.) apraksta biezu šo ogu krūmu audzi Krētas salas Idas kalnā, un nav nekāds brīnums, ka zviedru botāniķis Karls Linnejs (XVIII gs.) šīm ogām deva latīnisko nosaukumu "Rubus idaeus" (rubus – sarkans). Mums tās ir avenes. Ar saldajām ogām cilvēki mielojušies kopš senseniem laikiem, arheologi aveņu sēkliņas atraduši pat akmens laikmeta apmetnēs. Domājams, ka sarkano aveņu izcelsmes vieta ir Āzijas rietumi, no kurienes tās vēlāk izplatījās dienvidaustrumu Eiropā. Avenes kultivēt sāka senie grieķi, tās audzēja arī senie romieši un, šķiet, tieši viņi palīdzēja aveņu stādiem izplatīties lielā Eiropas daļā. Sākumā avenes lietoja galvenokārt ārstnieciskos nolūkos – gan romieši, gan grieķi aveņu ziedu tinktūru lietoja čūsku un skorpionu kodumu ārstēšanai. Dārza aveņu pirmais apraksts ir no IV gs., dārznieki tās kultivēja arī viduslaikos, radot jaunas šķirnes. Krievijā kņazs Jurijs Dolgorukijs (XII gs.) iekārtojis tik lielu aveņu dārzu, ka tajā labprāt mielojušies arī lāči. Anglijas karalis Edvards I (XIII gs.) arī veicinājis aveņu audzēšanu; tolaik augstu vērtēja ne tikai ogas, bet arī aveņu lapas, ko izmatoja medicīnā, piemēram, dzemdību sāpju mazināšanai. Viduslaiku mākslā avenes bieži vien simbolizēja laipnību. Plašāku izplatību Rietumeiropā tās guva gan tikai XVI gs., 1629. gadā Anglijā jau parādās ziņas par divām aveņu šķirnēm – sarkanām un baltām. XVIII gs. līdz ar ieceļotājiem tās nonāca Amerikā, arī tur tika radītas jaunas šķirnes, piemērotas vietējiem klimatiskajiem apstākļiem. Gan Eiropā, gan Amerikā plašu popularitāti guva 1800. g. Holandē radītā šķirne "Antverpenes sarkanā". 1826. gadā Londonā izdotajā aveņu katalogā jau bija aprakstītas 25 šķirnes. Mūsu dienās vairāk nekā 120 aveņu šķirnes joprojām aug savvaļā, galvenokārt mērenajā klimatiskajā zonā, bet dārza aveņu lielākās ražotājas ir Polija, Krievija, ASV. Apgalvojums "avenes ir saldākais, organismam derīgākais un uzticamākais, ko daba mums dāvājusi", šķiet, nebūs pārspīlējums. Tajās ir 10% cukura – glikozes un saharozes -, tās lieliski garšo, satur ļoti maz kaloriju, toties praktiski visu grupu vitamīnus, organiskās skābes un citas organismam derīgas vielas.
22.09.2023.
