Lai arī audzis Gaujas krastos, nu jau 63 gadus ULDIS SILIŅŠ Madonu sauc par savu pusi. — Ļoti interesanti man sanāk ar dzimšanas vietu. Godīgi sakot, man ir divi dokumenti — vienā uzrādīts, ka esmu dzimis toreizējā Valkas apriņķa Palsmanes pagastā, savukārt pasē — Valkas apriņķa Vecgulbenes pagastā… Jo, kā vecāki stāstīja, es esot dzimis ratos pa ceļam no tēva mājām Vecgulbenes pagastā uz Palsmanes pagastu, kur bija mātes mājas. Līdz iešanai armijā dzīvoju tēva mājās, — atceras šarmantais kungs, kurš pēc dažiem mēnešiem — 19. novembrī — svinēs 90 gadu jubileju.
– Madonas pusē ienācu 1960. gada rudenī, kad mani no Saukas mehanizācijas skolas pārcēla par „Vestienas" sovhoza galveno inženieri. Pēc tam darbavietas mainījās, jo tajos laikos tā bija pieņemts, ka ik pēc laiciņa pārcēla darbā uz citu vietu. Esmu strādājis „Lubānā", rajona lauksaimniecības pārvaldē par vecāko inženieri, pēc tam nonācu „Lauktehnikā" par smagās mehanizācijas inženieri, bet visilgāk nostrādāju Madonas SPMK – biju SPMK priekšnieks no tās dibināšanas dienas 1972. gada 1. martā līdz pat 1980. gada rudenim. Pēc SPMK perioda kļuvu par RARA priekšsēdētāju, līdz nonācu „Cesvainē" par direktora vietnieku komercjautājumos. Tad nāca perestroika. Vēlāk ar ģimeni sākām saimniekot Cesvaines „Stulmos". Tagad daļu no saimniecības esmu norakstījis mazdēlam, bet pats lielākoties dzīvojos pa Madonu. Saimniekoju savā privātmājā, lai arī gadi nav nekādi mazie, pats esmu sev saimnieks un noteicējs. Protams, meita Silvija, dēls Aivars, tāpat mazbērni brauc palīgā. Man jau ir arī trīs mazmazbērni.
Par to, ka Ulda kungs lieliski ar visu tiek galā, pārliecinājāmies arī mēs, kad viesojāmies pie viņa un novērtējām viņa pavārmākslu. Piedevām viņš joprojām rosās arī dārzā un nelielajā siltumnīcā.
Mūs sagaidīja saimnieka uzklāts galds ar dažādām medījuma uzkodām – divu veidu meža gaļa – vītinātā gaļa un aukstā gaļa, tāpat meža gaļas desiņas un mājas cūkas speķis, gatavots pēc ukraiņu receptes, kā arī vairāku veidu salāti, kas gan esot meitas gatavoti.
Bet galvenajā ēdienā Ulda kungs mums gatavoja ceptu karpu, kura, kā viņš pats atzina, esot ne no „Stulmu" dīķa, kur arī karpas dzīvo, bet no Nagļiem. Zivtiņu saimnieks jau bija sagatavojis, apbēris ar garšvielām, atlika tikai likt panējumā – miltos un olā. Te nu gan viņš atklāj mazu knifiņu – zivs vispirms uz pannas jāliek ar ādu uz augšu, tad tā ir stingrāka un nejūk ārā. Kad zivs sāk patīkami smaržot, ievaicājamies arī par citām receptēm. Saimnieks atklāj, ka vairāk dzīvē nācies gatavot medījuma gaļu, tāpat zivis.
Esmu mednieks ar stāžu
– Kā 1972. gadā sāku savas mednieka gaitas, tā tikai pirms diviem gadiem beidzu. Savā mūžā esmu nomedījis kādus piecus briežus, 15 aļņus, vairāk nekā 60-70 cūkas. Tāpat dažus bukus, vienu caunu. Lāci gan nevienu, arī vilku un lūsi ne. Man ir medaļa par brieža ragiem, kuru nomedīju Maltā – katrā lielajā žuburā pa septiņiem mazajiem, kopā četrpadsmit. Ir arī apmēram 200 kilogramu smaga kuiļa ilkņi, kuru esmu nomedījis Jāņukalnā. Galva vien bija pāri par 70 centimetriem. Ir gadījusies arī situācija, kad sašauts kuilis nāk virsū. Tā jau ikdienā kuilis neuzbrūk, bet, ja sašauj, tad neko nevar prognozēt. Piedzīvojumu medībās jau ir daudz.
Tāpat vienmēr patikusi arī makšķerēšana. Divas reizes esmu bijis Ālandu salās, vienu reizi arī Somijā, netālu no Tamperes, kur nupat gāja vaļā lielais hokejs, un, protams, tepat Lubāna ezerā, Aiviekstē, braucis vimbās uz Bauskas pusi. Makšķerēts tiešām ir daudz.
Vēži bez dillēm – nu nekādi
Bet atceros vienu tādu gadījumi, kad ar zvejnieku brigādi bijām aizbraukuši vēžot. Bijām pie ezeriņa tieši pie Alūksnes un Gulbenes novada robežas – netālu no ceļa, kas iet no Gulbenes uz Zeltiņiem. Vīri saķēra vēžus, un tagad nu tie vēži ir jāvāra. Bet kas tad ir galvenās garšvielas pie vēžiem? Dilles, protams. Taču kur tās ņemsi? Man galvenais uzdevums bija dilles sagādāt. Es, tās dilles meklēdams, izbraucu līkumu līkumus, līdz pat ceļam uz Api, līdz atradu vienu dārzu un gāju saimniecei lūgt, lai izpalīdz ar dillēm. Jo, vēžus vārot, bez dillēm nu nekādi. Vislabāk šajā gadījumā ir likt uz uguns lielo čuguna katlu – uzvāra ūdeni, pieliek sāli un tad vēžus iekšā. Līdz tam tie jāglabā nātrēs, jo vāra tikai dzīvus. Vēzis ir gatavs, kad, to paceļot, redzi, ka starp astīti un ķermeni parādās balta strīpa.
Zinu, ka somiem tā ir vesela procedūra, latviski saucas – vēžu svētki. Tie sākas 11. augustā un ilgst veselu nedēļu. Īpaši somi ir iecienījuši vēžus baudīt kopā ar aliņu.
Arī nēģi vajag prast sagatavot
Vēl viena interesanta recepte ir nēģiem. Kā jau minēju, līdz armijai dzīvoju bijušajā Gulbenes rajona Lizuma pagastā pie Gaujas. Tā kā upe pie mājām, ķērām ļoti daudz visādu zivju. Tā nu tēvs vienreiz saka, ka esot noķēris pāris nēģu, uzcepis sviestā, bet neesot bijuši ēdami – kā gumija. Tā ka nēģi vajag prast sagatavot. Es to daru šādi – svaigus nēģus ielieku izlietnē, apberu ar sāli, riktīgi noberžu, noslauku, un tad ir divi varianti – klasiskākais uz sietiņa un tad uz oglēm. Bet man labāk patīk (to arī vienmēr esmu tā darījis) – lieku visus rindiņā elektriskajā krāsnī, labāk, lai neskaras viens pie otra, un cepu tik ilgi, kamēr redzu, ka āda sāk pacelties un veidoties tulznas. Tas nozīmē, ka nēģi ir gatavi. Tad ņem tos nost, liek traukā un uzlej virsū marinādi pēc paša gaumes. Citi krāsas dēļ taisa marinādi melnajā tējā. Ja nēģi ir pareizi izcepti, es uzskatu, ka var iztikt bez želatīna, bet var pielikt arī to, lai galertiņš būtu saturīgāks. Pēc tam uzliec slogu, lai atdziest un nogatavojas. Vakarā uztaisi, pa nakti pastāv, un rīta brokastiņās jau ir gatavi nēģīši.
Kad jautāju, kur tad tie nēģi tika zvejoti, Ulda kungs nosmej:
– Nu, kā, kur – Rīgas tirgū. Savulaik jau tie bija lēti…
Cieņā medījumi
Turpinot sarunu par medījumu receptēm, mājas saimnieks uzsver, ka mežacūkas gaļu svarīgi ir pārbaudīt laboratorijā pret trihinelozi. Un galvenais ir termiski apstrādāt. Kad uztaisa kotletes, kādas 10-15 minūtes ir jāpasautē augstspiediena katlā. Iekšā gaļā vajag panākt 70 grādu temperatūru.
Par brieža un aļņa gaļu runājot, tur trihinellu nav – var gatavot kotletes, viltoto zaķi, rolmopšus utt. Es no aļņa gaļas sataisu masu kā kotletēm – tādas palielas bumbas, un tad, kad varēja dabūt cāļa ādiņas, es bumbas tinu tajā ādiņā un uz lielās cepešpannas iekšā elektriskajā plītī. Tā kā tās ādiņas bija diezgan treknas, nemaz neko klāt vairs gandrīz nevajadzēja (es gan sākumā liku vidū arī speķa stienīšus), jo aļņa un brieža gaļa ir pasausa. Jācep kādu pusotru stundu.
Paša kamīnā uz režģa
Jāņem palieli gaļas gabali, jo vītināšanas procesā gaļa ļoti saraujas. Visu saliek traukā, sajauc ar garšvielām, lai gaļa vienmērīgi iemarinētos. Tad ņem asu nazi, notīra ķiplokus un daivas vai to daļas sasprauž iekšā gaļā. Pēc dienām četrām lieku uz režģa kamīnā. Nevis izkurinātā kamīnā, bet aukstā. Šīberi vaļā, jo galvenais ir vējš, lai gaiss apvējo gaļu no visām pusēm un nes mitrumu ārā. Un tā atkal dienas četras. Bet labāk ir, ja īpaši nepārkaltē, lai gaļa nav tik sīksta.
Ciemiņiem – ātrā ābolmaize
– Esmu iecienījis „Dobeles Dzirnavnieka" ātro kūku miltus, – atzīst mājas saimnieks. – Ātri un samērā vienkārši. Miltus izberu traukā, piejaucu biezpienu, tad ap 200 gramu ūdeni un cepamo eļļu trīs ēdamkarotes, labi izmaisu. Cepampapīru iesmērēju ar eļļu, izklāju masu pannā, pa virsu lieku ābolu šķēlītes vai, kā tagad, rabarberus, vēlāk ķiršus, tad virsū kanēli un cukuru. Jācep kādas 35-40 minūtes. Biezpiens masu ļoti labi uzšūmē.
02.06.2023.
