Fotografēšana ir māksla. Saredzēt to, ko citi pat nepamana, radot skaistus stāstus un atmiņas. Šķiet, ka tas ir talants pašam ieraudzīt un ļaut saskatīt arī citiem. Šāds talants viennozīmīgi ir arī DĀRTAI BERĶEI.
Ikdienā Dārta nodarbojas ar jāšanas sportu, ar ko aizraujas jau kopš bērnības, un, protams, ar fotografēšanu.
– Mana aizrautība ar fotografēšanu aizsākās, fotografējot zirgus un jāšanas treniņus ar telefonu. Kā jau varbūt labi zināms, zirgumīļiem ļoti patīk bildes kopā ar zirgiem un nekad neatsaka, ja kāds pafotografē arī treniņos, kad zirgs rikšo, lēkšo ar sakopotu augumu vai lec pāri šķēršļiem. Draudzene ik pa laikam uz stalli ņēma līdzi savu fotokameru un, tā kā mani fotografēšana bija ļoti ieinteresējusi, ļāva man ar to mācīties fotografēt. Šajā laikā es arī sāku apstrādāt/rediģēt fotogrāfijas, kā nu to mācēju, jo sapratu, ka bilžu apstrāde atdzīvina fotogrāfiju un krāsas tajā, – atceras Dārta Berķe. – Pēc neilga laika, kad biju apguvusi, kā ir jārīkojas ar fotokameru, es, aptuveni 12 gadu vecumā, savā īpašumā ieguvu pati savu fotokameru. Tad sāku fotografēt visu iespējamo, tīri tā, savam priekam, sākot ar govīm ģimenes zemnieku saimniecībā, piedāvāju fotosesijas draudzenēm, turpināju fotografēt zirgus un beidzot ar vienkārši dabas fotografēšanu. Tagad gan atskatoties uz tā laika fotografētajām bildēm, liekas, ka tās ir šausmīgas, tomēr, redzot agrāk pieļautās kļūdas, esmu daudz ko mācījusies. Pāris gadus biju pametusi fotografēšanu novārtā un pat pārdevu savu pirmo fotokameru, taču šā gada sākumā sapratu, ka vēlos to atsākt, un iegādājos jau labāku fotokameru ar pāris objektīviem, ar kuriem ir iespējams darboties gandrīz jebkādās dzīves situācijās. Šoreiz kameru iegādājos ar domu vairāk pievērsties cilvēku fotografēšanai, vēlējos apgūt ko jaunu un izaicināt pati sevi, jo fotografēt dzīvniekus tomēr ir pavisam citādāk. Intereses pēc sāku Lubānā piedāvāt fotosesijas, un cilvēki arī atsaucās, viņiem patika, kādas bildes man sanāk.
Dārta atzīst, ka nepilnā pusgada laikā ir guvusi lielu pieredzi, ne tikai fotografējot portretu foto, bet pat pasākumus, kas viņai ir salīdzinoši liels izaicinājums.
– Es neesmu daudz praktizējusies fotografēt tumšākā apgaismojumā. Toties izaugsme ir redzama, no cilvēkiem saņemu pozitīvas atsauksmes par bildēm un kļūstu jau daudz pārliecinātāka par savām prasmēm, – priecājas jauniete. – Viens no maniem iecienītākajiem žanriem noteikti ir portretu fotogrāfija. Fotografējot cilvēku portretus, cenšos noķert tās vispatiesākās emocijas. Bildēs man patīk dabiskums, nevis modeļa nostādīšana konkrētā pozā, kādā šis cilvēks nejūtas ērti, un pateikt: „Nekusties!" Protams, es iesaku arī, ko un kā labāk darīt, bet tas notiek caur smiekliem un ikdienišķām sarunām. Parasti cenšos stāstīt jokus un veidot sarunu tā, it kā es šo cilvēku būtu satikusi jau neskaitāmas reizes, lai nebūtu saspringta atmosfēra un cilvēki, kuri kameras priekšā neatrodas katru dienu, justos brīvi. Nedaudz vieglāk, tomēr savā ziņā sarežģītāk un pašai interesantāk ir fotografēt cilvēkus pasākumos. Vieglāk tādā ziņā, ka nav jāiesaka, jādomā, ko un kā labāk darīt, bet sarežģītāk – jo cilvēki ir jāfotografē pārsvarā kustībā, kas apgrūtina iespēju noķert to īsto kadru. Interesanti pasākumu fotografēšanā ir tas, ka nevar zināt, kā viss notiks, ir jāskrien, jāmeklē pareizais leņķis, pareizā gaisma un tam visam pa vidu arī jānotver īstais moments. Tomēr, neraugoties ne uz ko, man laikam vienmēr vistīkamākā būs dzīvnieku fotografēšana. Sastindzināt dzīvnieku kustību vienā bildē – tas ir īsts izaicinājums, jo dzīvnieki kustas visu laiku, un reizēm prasa ļoti daudz laika, lai dabūtu to pareizo kadru, tomēr rezultāts beigās parasti ir tā vērts, – uzskata Dārta.
Jautāta, vai jebkurš cilvēks, pat tāds, kas nav apveltīts ar īpašu vizuālo uztveri un talantu, var iemācīties uzņemt lieliskas bildes, Dārta teic: – Domāju, ka var. Neuzskatu, ka arī es no sākta gala būtu bijusi apveltīta ar šādu talantu. Galvenais ir vēlme to darīt, pārējais atnāks pats. Fotografēšanas pamatus man iemācīja draudzene, daudz esmu guvusi no viņas – gan kā labāk fotografēt, gan par bilžu apstrādi. Tagad jau gan esmu nonākusi tādā līmenī, ka ne tikai mācos no viņas, bet arī viņa mācās no manis. Tomēr fotografēt lielākoties iemācījos, skatoties uz savām kļūdām, tās analizējot un meklējot informāciju dažādos avotos, kā šīs kļūdas labot. Ja mani kaut kas interesē vai esmu kaut ko konkrētu vizualizējusi galvā, ko vēlos panākt bildēs vai bilžu pēcapstrādē, tad pavadīšu tik daudz laika, meklējot informāciju, cik būs nepieciešams. Tāpat ļoti lielu lomu spēlē prakse. Visa iegūtā informācija ir jāpielieto praksē pēc iespējas vairāk, lai atrastu tieši to tehniku, kura patīk un der.
Fotografēšana ir labs hobijs tiem, kas mācās vai strādā, jo hobija līmenī tas neaizņem ārkārtīgi daudz laika un pats vari izvēlēties, kad gribi un vari to darīt.
02.06.2023.
