Sēnes ir vieni no mūsu planētas mīklainākajiem organismiem.
Tās nevar pieskaitīt ne augiem, ne dzīvniekiem, kaut gan tām neapšaubāmi piemīt dzīvo būtņu īpašības, un biologi tām izdalījuši atsevišķu „nišu". Pēc barības uzņemšanas veida tās drīzāk atgādina dzīvniekus, tām (tiesa – ne visiem veidiem) ir dzimumu pazīmes – ir sēnes „vīrieši", ir „sievietes", sasniedzot dzimumbriedumu, tās spēj radīt pēcnācējus. To DNS pat mazliet atgādina cilvēka hromosomu komplektu. Atšķirībā no augiem, to sastāvā nav hlorofila un nenotiek fotosintēze. Sēnes ir vienas no senākajiem planētas iemītniekiem, dinozauru laikabiedres, varbūt pat vēl senākas. Tas bija milžu laikmets, arheologi apgalvo, ka pirms 300 miljoniem gadu tagadējā Saūda Arābijā auga 10 m augstas sēnes. Senākais sēnes pārakmeņojums 1859. gadā atrasts 400 miljonu gadu vecos slāņos. Mūsu dienās ir uzskaitīti vairāk nekā 2 miljoni sēņu veidu, labi izpētīti gan ir tikai daži simts tūkstoši. Tās spēj augt jebkuros apstākļos – lielā augstumā, satrunējušos celmos, tās pielāgojušās dzīvei ūdenī un milzīgā (līdz 80 000 atmosfēru) spiedienā un nebaidās pat no radiācijas – 2002. gadā Černobiļā robots sēnes atrada uz reaktora virsmas. Līdzīgi aisbergam, virs zemes ir redzama tikai neliela sēnes daļa – auglis, tās ķermenis – sēņotne – slēpjas zemē un aizņem milzīgu laukumu. Ja uz ilgi glabātas maizes šķēles parādās pelējums, tad tā sēņotne jau pārņēmusi visu šķēli. Sēnēs ir 90% ūdens. Šķidrums nav saspiežams, un spiediens augošā sēnē var sasniegt pat 7 atmosfēras (kā kravas mašīnas riepās), tā spēj izlauzties cauri asfaltam un pat marmoram. Cilvēki sēnes lieto barībā jau kopš akmens laikmeta. Austrālijas aborigēni tās dēvēja par „melno cilvēku maizi", Ķīnā un Japānā jau pirms tūkstošiem gadu tās vērtēja augstu, dažas pat dievināja. Antīkajā pasaulē tās izmantoja arī kulta vajadzībām. Arī mūsdienās tās – gan ne visas un visiem – ir iecienīts pārtikas produkts. Ir sēnes, kuras uzturā praktiski nelieto (dažādām tautām ir atšķirīgi uzskati par neēdamām sēnēm), ir tādas, kuras kā spēcīgas narkotikas izraisa eiforiju un halucinācijas, ir arī ļoti indīgas. Tās ēd dzīvnieki, vislielākais „eksperts" ir vāvere. Dažām, piemēram, šampinjoniem un šitaki, piemīt ārstnieciskas īpašības. 1928. gadā Aleksandrs Flemings no rauga sēnītēm izdalīja penicilīnu – preparātu, kurš izmainīja uzskatus par ārstniecību un miljoniem cilvēku glāba dzīvību.
02.06.2023.
