Ceļošana katram no mums nozīmē ko atšķirīgu — kādam tā ir vienkārši atpūta un relaksācija no ikdienas, citam aizraušanās, bet vēl kādam — iespēja iepazīt, saprast un pieņemt to, cik pasaulē dzīvo vienādi un tajā pašā laikā dažādi cilvēki. Arī ceļojumu bloga mugursoma.lv veidotāja un trīs ceļojumu grāmatu autore ZANE ENIŅA savā pasaules iepazīšanas ekspedīcijā atklājusi, ka uz šķietami vienādo var paraudzīties citādi.
– Manas dzimtas mājas ir Dzelzavā, esmu latviete, un tas man ir svarīgi, jo vienmēr esmu uzskatījusi, ka Latvija ir ļoti skaista vieta, un ceļojot esmu to sapratusi vēl spilgtāk. Pēc izglītības esmu komunikācijas speciāliste, un šajā jomā strādāju jau vairāk nekā divdesmit piecus gadus gan dažādos uzņēmumos, gan organizācijās. Šobrīd to daru vairāk privātā kārtā. Tā kā man ļoti patīk gan ceļot, gan rakstīt, abi šie hobiji ir savijušies vienā nodarbē, ja tā var izteikties. Man ir savs ceļojumu blogs mugursoma.lv, kas ir jau pārtapis trīs grāmatās. Bez tā man gana plašs interešu loks – audzēju dārzeņus, nodarbojos ar kokapstrādi, adu, aužu, vācu dabas veltes. Mani interesē un aizrauj daudz kas, – teic Zane Eniņa.
Liela daļa viņas mājās esošo mēbeļu ir tapušas pašas rokām. Zanei ir svarīgi, ka cilvēki paši māk kaut ko izveidot, izgatavot, un viņasprāt tā ir liela vērtība. Profesionāļu vadībā Zane ir apguvusi dažādus galdniecības un aušanas knifus.
– Ceļošanas kaislība manī modusies no grāmatām. Tajā laikā, kad es biju maza, internets vēl neeksistēja, un es sevi izklaidēju ar grāmatām. Lasīju ļoti daudz un tieši no grāmatām uzzināju par tālām zemēm, par vietām, ko tajās var apskatīt. Man ne sapņos nerādījās, ka kādreiz savām acīm to visu redzēšu. Sevišķi daudz lasīju Tūra Heijerdāla grāmatas, bet, kad pati nonācu Lieldienu salā un redzēju savām acīm milzīgās akmens vīru statujas, ko Tūrs Heijerdāls pētīja, man tā šķita ļoti īpaša pieredze. Otrs iemesls, kāpēc ceļošana man ir tik tuva, ir mana ģimene. Vecāki ir gana lieli ceļotāji, un tik, cik nu padomju laikā bija iespējams ceļot, devāmies iepazīt gan tuvākas, gan tālākas vietas. Esmu apceļojusi nedaudz vairāk par 80 valstīm, pabijusi arī Antarktīdā. Pasaule ir ļoti plaša un liela, un ar vienu mūžu nepietiek, lai pat Latviju kārtīgi apskatītu un iepazītu, – spriež Zane Eniņa.
Viņa lielākoties ceļo ļoti impulsīvi, un ceļojuma galamērķis bieži vien tiek izvēlēts atkarībā no tā, kādas ir biļešu cenas un ko konkrētajā galapunktā iespējams apskatīt. No vietām. kurās vēl nav būts… Zane vēlētos aizceļot uz Centrālo Ameriku. Nesen viņa atgriezās no ceļojuma uz Dienvidkoreju, un pēc šī brauciena radusies interese par Japānu. Zanei Eniņai ceļošana nozīmē pasaules iepazīšanu visā tās krāšņumā, plašumā un dažādībā. Tieši tas, ka katra vieta uz pasaules un ikviens cilvēks ir citādāks, viņai šķiet unikāli.
– Tas, ka mēs visi esam dažādi, manuprāt, ir vērtība, nevis trūkums. Ceļojot mēs redzam cilvēkus, kuri citādāk ģērbjas, ieturas vai lūdz Dievu, un tas nav ne labāk, ne sliktāk – tas vienkārši ir citādāk. Ceļošana paplašina domu uztveres robežas un ļauj paraudzīties uz apkārt esošo pieņemošāk, – uzskata ceļotāja.
Zanes Eniņas ceļojumu grāmatās ir iekļauta zināma daļa no viņas blogā ietvertajiem ierakstiem. Ir atsevišķi posmi, kas ir iekļauti blogā, bet kuru nav grāmatās, taču lielākoties grāmatas sarakstītas, balstoties uz blogā esošajām piezīmēm. Zane Eniņa nepavisam nav klasiskais rakstnieks, kurš apsēžas pie baltas lapas vai tukša ekrāna un sāk rakstīt. Blogs mugursoma.lv tiek veidots jau vienpadsmit gadus, un tas, ka kādu reizi tur rakstītais pārtaps grāmatās, Zanei nebija pat ienācis prātā.
– Kad apgāda „Zvaigzne ABC" vadītāja Vija Kilbloka mani uzrunāja un vaicāja, vai es nevēlētos daļu no blogā ietvertā „ielikt" grāmatā, mana atbilde bija „nē". Domāju – kāpēc gan vajag rakstīt grāmatu, ja viss jau ir pateikts blogā? Taču manas domas mainīja kovida laiks, kad nedrīkstēja ceļot. Tajā brīdī, kad es sēdēju mājās un nezināju, kad un vai vispār robežas atkal būs vaļā, ķēros klāt piedzīvojumu pārlūkošanai. Sapratu, ka spilgtākais piedzīvojums man ir bijis brauciens uz Antarktīdu un arī Dienvidamerikā piedzīvotais. No visām trim grāmatām visgrūtāk vedās ar pirmās grāmatas izveidi un ne jau rakstīšanas vai rediģēšanas, bet tieši šaubu dēļ. Es nebiju pārliecināta, vai grāmata kādam būs vajadzīga. Manuskripts manā datorā „nogulēja" diezgan ilgi, nevarēju saņemties to kādam nosūtīt. Vienu nakti sapnī redzēju Viju Kilbloku, ar kuru runāju par šo situāciju, un viņa man teica, lai atsūtu savu manuskriptu. Pamostoties nodomāju, ka tā noteikti ir zīme – uzrakstīju viņai vēstuli, uz kuru Vija man atbildēja tieši tāpat kā sapnī – lai es sūtu viņai savu manuskriptu. Tad arī sākās darbs ar korektoriem, maketētājiem un māksliniekiem, – atminas Zane Eniņa.
Viņa sākotnēji bažījusies par to, kāds būs cilvēku viedoklis, taču pozitīvās atsauksmes un uzmundrinājumi lika saprast, ka sabiedrībai ir vajadzīgas šādas grāmatas, un tas mudināja tapt arī nākamajām. Ceturtā grāmata jau atrodas pie redaktores un gaida savu iznākšanas brīdi. Zane Eniņa noteikti turpinās radoši darboties – galva ir pilna ar dažādiem interesantiem projektiem, un, kamēr vien cilvēki gribēs lasīt, Zane turpinās rakstīt un strādāt pie jaunām iecerēm.
26.05.2023.
