Sajust patieso vēstures elpu, atgriezties pagātnē un atmiņās vislabāk iespējams, apmeklējot muzeju. Vēstures entuziasti, ieguldot rūpīgu darbu un laiku, ir vākuši visdažādākos materiālus, lai caur tiem izzinātu un uzzinātu arī vēstures notikumus.
Kraukļu skolas otrajā stāvā klases telpās izveidota ekspozīcija, saglabājot skolas auru un radot izjūtu, ka noskanēs zvans, pavērsies durvis un solos sēdīsies skolēni.
Katra telpa iekārtota atbilstoši mācību priekšmetam, kas tur savulaik notika, un vēstures pieskāriens tik ļoti saglabājies. Pionieru istabā, kas vēlāk pārtapa par datorklasi, aplūkojama dažāda tehnika. Vadājot pa skolas telpām, Larisa Maligina pastāsta: – Bērniem šī telpa ļoti patīk, jo ir apskatāma visdažādākā tehnika. Visbiežāk izskan jautājums – kas tas ir? Rakstāmmašīnas, pirmie datori, telefonu aparāti – šeit ir tehnika, kuru jaunākā paaudze nemaz nepazīst, un viņiem ļoti interesē, kā tā ir darbojusies, kā tika strādāts.
Muzejā ir redzams vecais skolas zvans, atribūtika, kas ļoti saistās ar skolas laiku. Daudzi priekšmeti saglabājušies no skolas laikiem, ir lietas, ko atnesuši arī iedzīvotāji. Ir patiess prieks, ka šādas lietas vēl atrodamas un ir vieta, kur to visu apskatīties.
Savukārt citā telpā plauktā glīti sakārtotas grāmatas, kuras savulaik, kad grāmatu nebija, tika sūtītas no ASV. Tāpat kabinetos saglabātas to laiku mācību grāmatas, kas patiešām ir ļoti interesanti eksemplāri. Ir iespējams tās pašķirstīt un ielūkoties, kā tolaik tika vadīts mācību process, kādas zināšanas slēpa grāmatas, un salīdzināt, vai laika gaitā apgūstamā viela ir mainījusies.
Lai gan jau daudzus gadus skolas vairs nav, telpas ir saglabājušas to laiku iekārtojumu. Eksāmenu klasē joprojām ir televizors. Muzeja telpās var atrast mazāko un lielāko grāmatu. Pie soliem noliktas somas, kādās bērni pirms trīsdesmit un vairāk gadiem lika mācību piederumus. Iekārtots pat skolotāja galds ar tintnīcu un citiem priekšmetiem. Apskatāmi pat stundu saraksti, bet latviešu valodas kabinetā vietu atraduši manekeni un skelets, kurus bērni izmantoja, lai apgūtu anatomiju. Kā stāsta Larisa, skelets ir ļoti iemīļots muzeja rekvizīts.
– Apmeklētāji, īpaši bērni, skeletu ir sevišķi iecienījuši. Ar to top visinteresantākās bildes, un tas ir ļoti samīļots. Gadījies, ka no lielās mīlestības tam pat atdalās kāda ekstremitāte, – smejas Larisa. – Klašu telpās ir saglabājušies arī pārgājienu apraksti. Apmeklētāji tos vienmēr pacilā un pašķirsta. Kādam ataust atmiņas no saviem skolas laikiem, citam atkal raisa izbrīnu un neziņu, kas tie tādi ir. Kaut kas ir jāatstāj nākamajām paaudzēm, lai, vismaz atnākot uz muzeju, redz, kā viss noticis tolaik. Esmu izveidojusi planšetes ar fotogrāfijām no skolas dzīves, izlaidumiem, diemžēl ne visas iespējams atrast un planšetes pabeigt. Apkopota arī informācija par pagasta ievērojamajiem cilvēkiem un viņu dzīves gājumu. Šāda vēsture apmeklētājiem ļoti patīk, un nereti pie manis brauc arī dzimtu pētnieki un meklē saikni ar savu dzimtu.
Muzeja eksponātu klāsts ir bagātīgs. Katrai paaudzei šajā muzejā būtu interesanti, te ieraudzītu daudz iepriekš neredzētu priekšmetu. Larisa Maligina ar savu stāstījumu spēj atgriezt atpakaļ skolas laikā un radīt to laiku atmosfēru un pat skolas laiku jaukās emocijas.
24.03.2023.
