Katrs gadalaiks Latvijā ir skaists. Cik vien var, ir jādodas dabā un jābauda. To no visas sirds dara BAIBA LIEPIŅA, ikdienā dodoties pastaigās, bet vasarā un rudenī ir sastopama mežā, kur nododas savai sirdslietai – sēņošanai.
Baiba saka, ka būšana mežā ir maģiska. Vienlīdz labi ir gan sēņu laikā, gan citos gadalaikos.
– Kad esmu nogurusi vai vēlos sakārtot domas, dodos uz mežu. Īpašā smarža, sūnas, koki rada miera izjūtu, kas ļauj uzņemt enerģiju, izvēdināt galvu no ikdienas notikumiem. Ne jau velti saka, ka mežs dziedē. Tā ir arī man. Kaut vai neliela pastaiga, bet pēc tās es jūtos ļoti labi. Ja gribi no visa un visiem pazust – jādodas uz mežu. Man tā ir pat sava veida izklaide. Vasarā un rudenī mežā esmu ļoti bieži, jo nododos savam vaļaspriekam – sēņošanai, – pastāsta Baiba Liepiņa.
Jau kopš agras bērnības Baibai sēņu lasīšana ir ļoti patikusi. Vienmēr devās līdzi mammai uz mežu, bet tagad ar viņu sēnēs iet vecākās meitas Laura un Maira.
Turpina Baiba: – Mežs ir lieliska vieta, kur bērniem izskrieties. Veicinot radošumu, meitenes lēkā pa celmiem, mēģina arī uzkāpt kokos. Ja gadās nokrist, piezemējas mīkstās sūnās. Tas ir daudz drošāk un interesantāk, nekā doties uz kādu rotaļu laukumu vai skraidīt pa mājas pagalmu, kur brauc automašīnas un ir asfalta segums. Meitas priecājas, ka atkal ir iespēja aiziet uz mežu. Protams, nekāda lielā sēņošana kopā ar meitenēm nesanāk, jo ātri apnīk, tomēr arī viņām šī nodarbe patīk. Vecākā meita pazīst sēnes, spainītī liek tikai tās, kas ir ēdamas. Citreiz sastrīdas ar mazo māsu, kura tad pirmā ir atradusi sēni. Vienmēr, iznākot no meža, ir ne tikai sēnes, bet pilnas kabatas ar čiekuriem, lapām un zariem. Priecājos, ka arī bērniem patīk būt mežā, pie dabas. Arī tas ir izglītojošs process, jo uzzina, kuras sēnes var ņemt, kuras labāk nevajag, iepazīst kokus. Citreiz ir redzēti arī dzīvnieki tālumā. Sēņojot izdodas atrast arī pa kādai interesantai sēnei. Gan man, gan meitenēm ir saistoši tās vērot un fotografēt. Šogad Laura atrada ļoti lielu baraviku, kura, par brīnumu, pat nebija tārpaina.
Tiklīdz Baiba dzird, ka mežā ir parādījušās sēnes, arī viņai rodas sēņošanas azarts. Tomēr ne vienmēr izdodas tās uziet.
– Šovasar vairākkārt ir nācies vilties. Madonas pusē jau sen sēņotāji nesa mājās sēnes. Aizbraucu pie mammas uz Latgali, priecīga devos mežā, bet tur – nevienas sēnes. Kamēr pie mums bija labvēlīgi laikapstākļi sēnēm, tur lietus nebija redzēts, un viss bija ļoti sauss. Tomēr arī šogad sanāca pasēņot. Divas nedēļas tikai pa mežu vien dzīvoju, sēnes spaiņiem mājās nesu. Šogad tiešām ir labs sēņu gads, tās nav arī tārpainas, – norāda Baiba. – Vislabāk pašai garšo gailenes un baravikas, bet ēdu visas. Tāpat gatavoju arī krājumus ziemai. Sacepu sēnes ar sīpoliem, sasaldēju, taisu dažādus sēņu salātus, lai arī ziemā ir vasaras garša. Tīrīt gan sēnes nepatīk, bet pati lasīšana ir sava veida meditācija un priecīgs process. Tagad aug rudens sēnes, vēl var paspēt uz mežu un pielasīt pilnus grozus sēņu, kuras sagatavot ziemai. Man ļoti patīk arī rudens sēnes. Tā kā es neesmu mājās sēdētāja, labprāt arī rudenī došos mežā sēņot.
24.09.2021.
