Jaudīgas, smeldzīgi skaistas spāņu melodijas aizvadītajā sestdienā pieskandināja Ozolkalna estrādi Mētrienas pagastā. Spānijas ritmus izdejoja piecpadsmit flamenko deju kluba „Sol Flamenco" dejotājas.
Bet kas nostājas acu priekšā, kad izdzirdam vārdu „flamenko"? Spānija, silti vakari, koši tērpi, ģitāras, balsis, dejas, rozes un vīns. Un kaislība… kaislība pret visu – pret cilvēku, pret dabu, pret dzīvi un arī nāvi. Ne jau velti lielais spāņu dzejnieks Federiko Garsija Lorka ir teicis, ka tikai spāņi var tā dzīvot starp ciešanām un nāvi, bet arī tās izdejot un izdziedāt kā neviens.
Lai gan šo deju izcelsme nav skaidri zināma, taču ir pieņemts domāt, ka tās radušās no seno tautu svētajām hindu dejām Indijā, kuras, pamazām zaudējot savu reliģisko formu, kļuva par tautas mākslas veidu. Kad pārceļotāji no Indijas sasniedza Spāniju, deja jau bija iespaidojusies no Senās Grieķijas, Romas un Ēģiptes, ietekmējusies no Āzijas un arābu tradīcijām, pamazām papildinoties ar čigānu dejas un mūzikas elementiem. Vēl vairāk – kopā ar izceļotājiem no Spānijas tā nokļuva arī Jaunajā pasaulē (Latīņamerikā) un pēc laika atgriezās atpakaļ ar citu raksturu, citu vārdu, bet to pašu kaislību. Bet visa sākumā bija dziesma, kurā savas sāpes un ilgas izdziedāja tautas dziedātājs, citiem ar plaukstām izsitot arvien sarežģītākus ritmus. Citreiz palīgā tika ņemti arī spieķi un kastaņetes. Laikam ejot, pievienojās ģitāras. Deja, lai gan šobrīd tā ir visslavenākā, atnāca krietni vēlāk.
– Flamenko ir dzīvesveids, kas ir cēlies no daudzu kultūru un tautību sajaukuma. Flamenko ir Spānijas čigānu kultūras sastāvdaļa. Mūzika, deja, ritmi aizrauj, – pastāsta flamenko deju kluba „Sol Flamenco" vadītāja Ilvija Saulīte. – Es ticu tam, ka katram mums kaut kas ģenētiski ir iedots, ko mēs sākotnēji nemaz neapzināmies. Laika gaitā sākam darīt kaut ko, kas nemaz nav raksturīgi ierastajai videi. Tas mūsu gēnos ir ienācis no iepriekšējiem laikiem, citām dzīvēm. Kad pirmo reizi skolas laikos redzēju filmu „Karmena", biju apburta, arī vēlējos tā dejot. Tajos laikos nezināju, kas tā par kultūru, bet tā mani ļoti uzrunāja. Kad parādījās iespēja mācīties šīs dejas, es to izmantoju, un no pirmajiem soļiem sapratu, ka tas ir mans. Tajā brīdī nenojautu, ka tas ir tik sarežģīti, grūti, tik daudzpusīgi. Flamenko ir visa dzīve. Mēs dejojam flamenko, klausāmies flamenko mūziku, interesējamies par flamenko mākslas veidiem, caur deju mācāmies spāņu valodu un nemitīgi pilnveidojamies un iedvesmojamies meistarklasēs pie profesionāliem šīs mākslas izpildītājiem gan tepat Latvijā, gan Spānijā. Ir jāmācās mūzikas valoda, komunikācijas valoda starp ģitāristu, dziedātāju un dejotāju. Kaut kas vairāk par ritmisku kāju piesišanu un tehniku ir flamenko dvēseles atraisīšana caur katras dejotājas atbrīvošanos kustībā un dejā, ļaujot izpausties emocijām.
Katrai dejai ir savi īpašie soļi, savs ritms, savas kustības un stāsts. Tā ir daudzu gadsimtu laikā veidojusies kā improvizācija, kas balstās uz stingriem pamatiem saturā, tās dejas ir drastiskas, pat dažreiz skarbas. Dienvidos dejas ir vairāk vērstas uz individualitāti, sievietei savaldzinot un izaicinot savu skatītāju, kamēr vīrietis parāda savu spēku un izturību, ar spēcīgiem piesitieniem it kā pienaglojot sevi pie zemes, nevis lidinoties gaisā.
– Katra deja ir stāsts. Šis var būt stāsts par kādu sievieti, par viņas dzīvi un tās mestajiem līkločiem. Ne vienmēr viss ir skaisti un rožaini, un dažbrīd sāpes ir nepanesamas. Taču caur deju viņa spēj to izstāstīt, izkliegt, izsist ritmā un atgriezties pie sava kodola. Šis stāsts nāk no tālas, tālas pagātnes, kad vēl arābi centās iekarot pasauli un Eiropā vēl bija jūtama viduslaiku smagā elpa. Taču cilvēki Spānijas dienvidos – arābi, ebreji, čigāni un citas tautas – prata arī līksmot un centās sevi izklaidēt kā vien mācēdami. Sievietes uzvilka savas košākās kleitas, iesprauda matos vislielākās rozes no saviem dārziem un izdejoja melodijas, ko izdziedāja un uz pašgatavotām ģitārām improvizēja viņu vīri, –
atklāj Ilvija Saulīte. – Dejas caurstrāvo mīlestības un kaisles emocijas, pārdzīvojumi, greizsirdība, prieks un bēdas. Flamenko ir pilna emociju gamma. Saka – lai flamenko izdejotu no sirds, ir nepieciešama dzīves pieredze. Ar to dejotājs var parādīt plašo emociju spektru. Katram vecumam ir savas priekšrocības. Jaunībā žiglāk var izsist kājas, savukārt pusmūžā jau parādās emociju dziļums. Manuprāt, svarīgi ir dejot no sirds. Ja tev sirds gavilē dejojot, tad arī skatītājs nolasa stāstu.
Krāšņi tērpi, jaudīgi ritmi, izjusts stāsts, patiesa kaislība pret flamenko raksturoja koncertu Ozolkalna estrādē.
Turpina Ilvija: – Ar šo koncertu skatītājus vēlējāmies iepazīstināt ar flamenko. Iespējams, daudzi no viņiem nemaz nezināja, kas ir flamenko. Ar īpaši sastādītu programmu parādījām noslēpumus, aizkulises, lai nav tikai stereotipi, kas laika gaitā ir izveidojušies. Mūsdienās vārdi „Spānija un flamenko" ir labi iestrādāts stereotips, ko pavada plašs mārketings – sarkans un melns, punkti un rozes, volāni un vēdekļi, koši gājieni ielās, Feria. Koncerta laikā stāstījām gan par dejām un izcelsmi, gan tērpiem un aksesuāriem. Emocijas, temperamentu, karstasinīgumu un kaisli sniedzām koncertā. No ugunīgas degsmes līdz dziļai sāpei skatītāji bija kopā ar mums.
20.08.2021.
