Arvien ierastāks kļūst modelis pārcelties uz dzīvi laukos, saglabājot līdzšinējo darbavietu, jo attālinātais darbs vairs nav ekskluzīva iespēja – to šobrīd praktizē arvien vairāk cilvēku.
Pie tā pieraduši gan darba ņēmēji, gan devēji. Nereti šī iespēja maina ne tikai cilvēku ikdienu, bet atnes vēl lielākas pārmaiņas, ļaujot piepildīt sapņus, kas šķita nesasniedzami.
Sigita Pildava, neskatoties uz veiksmīgo karjeru galvaspilsētā, vēlējās piedzīvot ko jaunu un mainīja spēles noteikumus. Sākumā pārkārtošanās jaunajai dzīvei noritēja palēnām, bet tad process uzņēma apgriezienus. Iemīļotās laukakmens mājas sienas izstaro spēku, kas kopā ar Sigitas enerģiju un apņēmību Liezēres pagastā veido vietu, kur visu var nolikt līdzsvarā.
Sigita kopš 2020. gada rudens dzīvo Latvijas vidienē – Madonas novada Liezēres pagastā, pavisam netālu no Lubejas muižas. Tā gada vasaras nogalē viņa iegādājās laukakmens māju un jau rudenī tur uzsāka jauno dzīvi kopā ar savu labradora meitenīti.
Sigitas darba dzīve līdz šim ir bijusi ļoti piesātināta dažādiem pienākumiem – strādājusi žurnālistikā, pēc tam bijusi ilggadēja sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Latvijas Valsts policijā, konsultējusi krīžu vadībā un komunikācijā. Tāpat Sigita joprojām piedāvā pasākumu drošības eksperta konsultācijas.
2020. gada pavasarī tika pieņemts lēmums dzīvē ko mainīt – Sigita beidza sava darba gaitas Valsts policijā un uzsāka savu privātpraksi.
Tagad Sigita ir transformācijas trenere. Viņa piedāvā konsultācijas, apmācības un treniņus gan individuāli, gan komandām, tostarp konsultē stratēģiskās komunikācijas jautājumos, krīzes vadībā, kā arī piedāvā dažādas izaugsmes programmas, sistēmisko koučingu u. c. Izvirzītā prioritāte – darbs ar cilvēkiem – ir saglabājusies, mājvieta laukos profesionālajai izaugsmei netraucē.
Viņa atzīst, ka ir vēlēšanās pamazām savu uzņēmējdarbību attīstīt arī uz vietas Vidzemē, piedāvājot savas zināšanas vietējiem iedzīvotājiem – reģioni ir pateicīga vieta, lai attīstītu savas idejas. Pēc intensīvā darba Valsts policijā, Sigitai šķita, ka konsultāciju privātprakses atvēršana nesīs līdzi nedaudz mierīgāku darba ritmu. Tomēr nekas nav mainījies – straujais skrējiens turpinās.
– Es sapratu, ka ir īstais brīdis tam, ko es vienmēr esmu gribējusi – lauku mieru, plašumu, klusumu. Gribēju dot sev iespēju pilnvērtīgi atjaunoties – nolikt līdzsvarā dzīves un darba svaru kausus, – stāsta Sigita.
Kas meklē, tas atrod
Tas, kā Sigita meklēja un atrada māju, bija interesants process. Ņemot vērā, ka viņai bija gana plašs kontaktu loks, jaunā mājvieta tika meklēta sociālajā tīklā Facebook.
Tika izvirzīts viens vienīgs kritērijs – mājai jābūt apmēram 100 kilometru attālumā no Rīgas, bet vienalga uz kuru debess pusi, jo, kad tiks atrasta īstā vieta, Sigita to vienkārši sajutīs. – Tā ir neizskaidrojama sajūta ar tām mājām, tā pati, kas bija ar šo: ieraugi un uzreiz skaidrs – ir! –
saka Sigita. Paradoksāli, bet šī māja ir tomēr tālāk par 100 kilometriem no Rīgas, tā atrodas pašā Latvijas vidiņā, uzkalnītē, būvēta no laukakmeņiem – Sigitas sapņu māja.
Lauku nervs un harmonija
– Savu bērnību pavadīju laukos pie omēm. Tas lauku nervs, tā lieliskā sajūta, ka vari iziet ārā un redzēt, kā viss plaukst, dīgst klusumā un mierā, latvietim ir asinīs, un diez vai to var kāds izravēt, – atklāj māju saimniece. Lauku dzīvi Sigita raksturo ar piemēru: – Tā ir harmonija, kurā noteicošās ir pamatvērtības, kas uzpeldējušas pašā virspusē. Viena no tām ir malkas plītiņa virtuvē – tā tur joprojām ir, un drēgnajās dienās tajā parādās omulīga dzīvā uguns. Rudenī piefiksēju, cik ārkārtīgi jēgpilna var būt tāda apzināta plīts kuršana. Process, kuru es sauktu par rituālu, un tas tiek atkārtots paaudžu paaudzēs.
Laukos var lieliski satikties ar padarīta darba sajūtu. – Ja es, konsultējot uzņēmumu pārstāvjus, prognozēju iespējamo rezultātu un izaugsmi redzu pakāpeniski, tad manā mazdārziņā, atskatoties uz paveikto, tūlīt skaidri redzu paveikto. Stādu rozi, un te tā ir. Izcila kombinācija līdzsvaram.
Vienīgais, kā Sigitai varbūt šobrīd nedaudz pietrūkst, ir dinamiskums, kas bija iepriekš, tomēr, kā viņa pati atzīst, tas ir laika jautājums. Pagaidām viņa iekārtojas, nav vēl iepazinusies diez ko daudz ar vietējiem, labi zina tikai savus kaimiņus.
Kaimiņš kaimiņam
Kaimiņu būšanu Sigita īpaši spilgti izceļ: – Man ir lieliski kaimiņi! Tā vienkāršība un īstums – tas ir kas tāds, ko lielpilsētas skrējienā neatrast. Atceros, ka pašā sākumā, tūlīt pēc iekārtošanās, izsaucu skursteņslauķi. Viņš grib kāpt uz jumta, bet mājās nav lielu trepju. Zvanu kaimiņienei, kas saka, ka tūlīt būs, Jānis atnākšot. Skatos – Jānis jau klāt ar visām trepēm un līdzi arī paziņa, visi rosās. Vēl pēc brīža dzirdu, ka piebrauc vēl viena mašīna ar piekabi – klāt arī otrs kaimiņš ar citām trepēm – vēl lielākām. Paši visu samenedžējuši, un viss jau sariktēts. Tā sirsnība un atsaucība nav novērtējama. Ir svarīgi ar kaimiņu pirms darbiem piesēst un padzert tasi kafijas, parunāties – kaut desmit minūtes. Pilsētā šādus mirkļus ar kaimiņu nepiedzīvo.
Laukos pieder visas zvaigznes pagalmā
Pārcelšanās ir nopietns lēmums, šaubas nereti piezogas vēl pēc tam, kad lēmums ir pieņemts un lieta darīta, bet tad ir svarīgi atcerēties, kas bija tas, kā iepriekš trūka, kas ir tas, kas tagad pieder.
– Pirmais rudens bija gana ekstrēms, un divas reizes likās, ka viss ir slikti un traki: esmu viena pati laukos, tikai ar suni, visi mani draugi ir tālu prom. Abas reizes izgāju ārā pagalmā, paskatījos uz tiem plašumiem, kas ir visapkārt, uz zvaigžņoto debess jumu virs galvas, ieklausījos klusumā un sapratu – tieši tas ir tas, ko tik ļoti gribēju, un viss noteikti būs labi.
Iespējams, ka tādas sajūtas rodas ikvienam, kas pārceļas no pilsētas uz laukiem. Tas ir tikai loģiski, jo viss mainās – dzīves vide, reizēm arī darbs vai tā organizēšanas kārtība, ikdienas paziņu loks. Ienākot jaunā vietā, trūkst arī praktiska padoma, kur nopirkt garšīgākās smalkmaizītes, kur meklēt tomātu stādiņus vai kādu meistaru. Sigita prāto, ka ļoti noderētu izveidot vietējo mentoru – jaunienācēju gidu sistēmu, kas ienācējiem palīdzētu orientēties situācijā. No vienas puses, tā palīdzētu uzņemt jaunienācēju vietējā kopienā, no otras, spēku uzņemtu arī pati kopiena, tajā notiktu rosība, dzimtu jaunas idejas un sadarbības, jo katrs jaunpienācējs ir jauna dzirkstele ugunskurā.
Kad prāts dauza bungas
Ja par kaut ko nav īsti skaidras pārliecības, Sigita aicina pamēģināt. Ja ir bailes pieņemt lēmumu par pārcelšanos uz laukiem, vajag kaut trīs dienas padzīvot tādā vidē, pavisam vienkāršos apstākļos. Var izīrēt māju, var aizbraukt pie radiem, draugiem un pabūt. Ja prāts dauza bungas, tad vajag lēkt – izvērtējot un apdomājot, jo, kā zināms, prāts vadās pēc pieredzes, un viņa uzdevums ir sargāt tā saimnieku no nezināmā. Bet tas nezināmais ļoti bieži ir kas ļoti foršs. Klausiet sirdij!
Stāstu par Sigitu angļu valodā var lasīt arī starptautiskajā labās prakses atlantā https://atlasbestpractices.com/polirural/. Kopā ar pieredzes stāstiem no visas Eiropas atlantā lasāmi arī sešu latviešu – vidzemnieku –
stāsti par to, kā viņi atraduši savu mājvietu Vidzemes laukos.
Stāsts sagatavots „Apvārsnis 2020" projekta "PoliRural" ietvaros sadarbībā ar Vidzemes plānošanas reģionu un Latvijas Lauku forumu. Jaunienācēji Vidzemes lauku telpā ir viena no prioritārajām kopienas grupām, kurām šobrīd pievērsta pastiprināta uzmanība. Latvijas lauki iztukšojas, un nepieciešama rīcība, lai ne tikai stiprinātu tās iedzīvotāju grupas, kas tur joprojām mīt, bet radītu labvēlīgu vidi arī jauniem iedzīvotājiem.
Par projekta aktivitātēm Vidzemes plānošanas reģionā var lasīt VPR mājaslapā http://www.vidzeme.lv, sadaļā "Projekti". Vairāk par projektu angļu valodā – https://polirural.eu/.
ANITA ĀBOLIŅA,
sabiedrisko attiecību vadītāja Vidzemes plānošanas reģionā
6.08.2021.
