Ne vienā vien latviešu tautasdziesmā ir apdziedāts bites čaklums un darba tikums. Lai arī sīciņi, šie mazie lidoņi spēj padarīt patiešām daudz. Bites apdzīvo visu pasauli, izņemot Antarktīdu. Pasaulē sastopamas vairāk nekā 20 000 bišu sugu.
Pateicoties viņu čaklajam darbam, cilvēki tiek nodrošināti gan ar medu, gan propolisu, bišu maizi, kā arī kosmētikas un veselības pasaulē tik populāro peru pieniņu un citiem labumiem. Ilglaicīgu sadarbību ar bitēm nodibinājis Liezēres pagasta „Praulos" dzīvojošais biškopis Andis Knāķis, kas mūs iepazīstināja ar savu saimniekošanu.
– Man medus garšo, bet nekādas sevišķās intereses konkrēti par biškopību man nebija. Bērnībā esmu piedalījies dažos darbos, kas saistīti ar bišu kopšanu. Kad pārcēlos uz dzīvi šeit, tāpat kā daudzi citi meklēju iespējas, kā nopelnīt. Vēl esmu strādājis meža darbus, gāzu kokus, bet cik gan ilgi tos kokus gāzīsi? Vajadzēja meklēt kādu citu iztikas avotu. Darbojos ar visu ko, turēju arī govis, cūkas. Esmu audzējis kartupeļus, siltumnīcas tomātus. Bet manas dzīvesvietas attālums no Rīgas ir gana liels, un tomāti, kartupeļi ir ātri pēc to novākšanas jāpārdod. Medus savukārt ir tāds produkts, kas nav jāpārdod nākamajā dienā, to var turēt gadu vai divus. Man arī ne īpaši patīk pārdošanas process, tāpēc meklēju cilvēkus, kuri manu medu pārdod tālāk. Pats vairāk darbojos mazumtirdzniecībā, – stāsta „Praulu" saimnieks bitenieks Andis Knāķis.
Viņš ar biškopību nodarbojas jau piecpadsmit gadu. Sākumā tā bijusi kā blakusdarbošanās, bet nu jau labu laiciņu medus ievākšana un tirgošana ir Anda galvenais ienākumu avots. Andis Knāķis ir dzimis liezērietis, lai gan sākotnēji dzīvojis citur, šurp pārcēlies uzreiz, kolīdz radās iespēja iegādāties īpašumu. Viņa dzimtās mājas atrodas netālu no „Prauliem".
Kārdinošās medus smaržas ieskauti, turpinām sarunu. Jautāts par to, cik daudz bišu saimju ir īpašumā, Andis atbild – ražojošo bišu skaits ir aptuveni trīs simti. Medus tiek ievākts no dažādiem ziediem, bites ir pieradušas pie vietējā reģiona un uzreiz jūt, ja ir radušās kādas izmaiņas. Andis ir pamēģinājis izvietot bites arī Smiltenes puses pļavās, un jāsaka – vienā Latvijas pusē ir izteikts tumšais medus, bet otrā dominē gaišais. Tas skaidrojams ar ziedu sugu daudzveidību.
– Šogad bija ļoti slikts pavasaris, es jau domāju, ka šis būs kārtējais gads ar sliktu medus ražu. Tomēr beigu beigās sanāca tā, ka bišu tempiem pat nespēju tikt līdzi, ir izdevies gana labs medus gads. Paretam ir dzirdēts, ka bites atsevišķās vietās nevāc medu, bet man nav skaidrs iemesls, kāpēc tā notiek. Lielākoties neviens bitenieks nesūdzas. Tie, kam ir rapšu lauki, šogad bija ļoti priecīgi – no rapšiem ir iegūta liela raža, – norāda dravnieks.
Ikvienam darbam ir sava tumšā puse. Andis Knāķis atklāj, ka gan viņam, gan citiem biškopjiem sāp sirds par to, ka Eiropa sāk apbižot bioloģiskos lauksaimniekus. Arī „Prauli" nes bioloģiskās saimniecības vārdu.
– Mums samazina atbalstu, lai gan visos medijos tiek publicēta informācija, ka atbalsts tiek piešķirts. Jā, tā ir – atbalstīti jau tiek visi – gan bioloģiskie, gan parastie saimnieki, tikai bioloģiskajām saimniecībām šo atbalstu samazina, bet parastajiem palielina. Tas pats attiecas arī uz bioloģiskajiem lopkopjiem. Neatceros vārdu un uzvārdu tam cilvēkam, bet viņš laikam ir Zemkopības ministrijas preses pārstāvis, kurš televīzijā tā ļoti interesanti izteicās. Viņš sacīja, ka biškopji sūdzoties par to, ka bites iet bojā – tad lai audzējot savas vietējās bišu rases un viss būšot kārtībā. Bet man uzreiz rodas pretjautājums – kāpēc augi jāmiglo ar kaitīgo ķīmiju, kā rezultātā mūsu bites iet bojā? Kāpēc nevar audzēt tādas augu sugas, kuras nav jāmiglo, jāindē ar šo ķīmiju? Mums atbalsta maksājumus samazina par vienu ceturto daļu, un tas nav maz. Tad jāsāk domāt, vai bioloģiskā saimniekošana vispār vairs ir izdevīga. Nezinu, kā viss virzīsies uz priekšu. Mēs jau nevaram konkurēt ar saviem kaimiņiem igauņiem, jo viņiem atbalsts ir lielāks nekā mums. Sanāk, ka mēs saņemam kādu ceturto daļu no viņiem piešķirtās atbalsta summas, – situāciju skaidro Andis Knāķis.
Medus ievākšanas process ir garš un gana sarežģīts. Kā smejot saka Andis Knāķis, vispirms ir vajadzīgas bites, tikai tad var prātot par tikšanu pie medus. Pavasarī bites ir laikus jāpamodina, to nedrīkst izdarīt ne par agru, ne par vēlu – jāuzmin, kad iesāksies pavasaris. Andis teic – bites jau nav cilvēks, kurš jāmudina darīt darbu. Šie mazie lidoņi nav skubināmi un strādā ļoti čakli.
– Kolīdz laiks kļūst siltāks un sāk ziedēt pirmie augi, stropos tiek likti medus trauki, tad jāgaida, kad bitītes tajos ko saliks iekšā. Protams, vislielākajā mērā medus ieguves process ir atkarīgs no dabas –
vajag, lai laiks ir pietiekami silts un mitrs, lai ir ziedu bagātība. Ja no tā kaut kas trūkst, medus raža nav tāda, kā gribētos sagaidīt.
Bitenieks norāda, ka šogad vienā brīdī izpildījušies visi vajadzīgie nosacījumi – siltums un mitrums bija nepieciešamajā balansā, līdz ar to netrūka arī ziedu un, protams, medus. Bet, lai tiktu pie zeltainā garduma, bites un ziedi nav vienīgais, kas nepieciešams. Līdz brīdim, kad bišu ievāktos labumus var pildīt burciņās, spainīšos un ar tiem mieloties, savs darbs jāpaveic arī iekārtām. Darbā tiek likts gan aizvākojamais aparāts, gan prese un krēmotājs, tāpat nostādināšanas trauki un medus sviede. Daļa aparātu iegādāti par projektā piešķirto finansējumu, šo aparātu iegāde ievērojami atvieglo Anda ikdienas darbu.
Andis Knāķis medu tirgo saviem tuvākajiem klientiem – radiem, draugiem un paziņām. Kad kāds vēlas iegādāties dzintarkrāsas našķi, jāsazinās ar Andi un jāsarunā viss par piegādi. Ar starpnieku palīdzību dažādi bišu saražotie produkti (vasks, putekšņi, bišu maize) ceļo arī uz Vāciju. Uz jautājumu, kas klientiem no visa medus izstrādājumu klāsta garšo vislabāk,
Andis Knāķis atsaka – ir tādi cilvēki, kuriem nepatīk bišu maize, bet garšo ziedputekšņi un otrādi. Ir tādi, kuri vēlas tīru griķu medu, citam atkal griķu medus neiet pie sirds. Dažiem labāk patīk gaišāks, citiem tumšāks medus. Viss atkarīgs no katra individuālās gaumes.
Andis gatavo arī krēmveidīgo medu, kas pēc konsistences atgādina ļoti biezu skābo krējumu. Šo produktu „Praulu" saimnieks cenšas reklamēt, tas ir viegli
paņemams no burciņas, nav jāsatraucas, ka karote varētu lūzt vai locīties. Parastais medus kristalizējoties kļūst ciets un grūti paņemams no burkas, bet krēmveida medus vienmēr būs tādā konsistencē, ka to varēs ērti paņemt. Lai iegūtu šo medu, to ievieto krēmotājā, atstāj uz 12, 24 vai 36 stundām, atkarībā no tā, cik mīkstu medu vēlas. Ik pēc stundas medus tiek maisīts piecpadsmit minūtes, tā process visu laiku atkārtojas.
Andis Knāķis visus medus darbus pamatā ir uzņēmies uz sevi, šad tad kādu pieaicina palīgā, bet pārsvarā viss tiek paveikts paša spēkiem. Lielākās grūtības šobrīd sagādā telpu trūkums, jo medus ražošanai ir ļoti vajadzīga brīva platība. Varbūt no malas izskatās, ka tas nav sarežģīti, taču patiesība ir pavisam citādāka. Andis prāto par angāra celtniecību, jo visam vietas ne tuvu nepietiek.
3.08.2021.
