Ja ne visi, tad lielākā daļa cilvēku savas dzīves svarīgākos brīžus cenšas iemūžināt fotogrāfijās, nevis tikai paturēt atmiņā. Ir patīkami un silti paņemt rokās savas bērnības vai jaunības dienu foto, paskatīties, cik mazi kādreiz bijām, ar siltu un mīļu skatienu noglāstīt sev tuvu cilvēku, kura vairs nav mums blakus. Fotogrāfijas ir svarīgākās un pašas galvenās atmiņas, ko mēs sev varam paturēt. Tā domā arī ILONA VILCIŅA, kura ne tikai glabā bildes no dažādiem laika posmiem, bet arī aicina savus bērnus un bērnu bērnus turpināt sargāt šīs vēsturiskās liecības.
– Viena daļa manu fotogrāfiju izceļoja ar mums kopā Sibīriju, kad tikām izsūtīti. Daudz bilžu man ir kopš tā laika, kad pati biju maziņa meitenīte. Bildes, kas ir pie manis, atspoguļo visu manu mūžu, sākot no dzimšanas un beidzot ar šodienu. Albums, kurā ir fotogrāfijas, kas stāsta par manu dzīvi, ir mana mūža albums. Šo vēsturisko bilžu saglabāšana ir mans hobijs. Kad braucu pie sev pazīstamajiem, lūdzu, lai iedod kādu bildi, lai paliek kā atmiņa. Krievu laikos nevarēja dabūt bilžu albumus, tāpēc nācās fotogrāfijas glabāt kastēs. Lai kādi tagad ir tie albumi, tomēr labāk, ja bildītes stāv tajos. Otrs iemesls, kāpēc glabāju fotogrāfijas, ir gaužām vienkāršs un dabisks – tā ir vēstures liecība, kas stāsta par agrākajiem laikiem, par kara laikiem, par manu bērnību, jaunību un darba gadiem. Man ir bildes, kurās mana mammīte redzama darbā, kur viņa ar manu tēvu aizbraukuši pie tēva vecākiem iepazīties. Tāpat ir foto no Lieldienu svinībām baznīcā, manas kāzas, manu bērnu mazotnes un jaunības gadi, arī viņu kāzu fotogrāfijas. Man ir ļoti daudz bilžu, lai kārtīgi visu apskatītu un par katru parunātu, mums vajadzētu divas dienas, – saka Ilona Vilciņa.
Kundze piebilst, ka viņas mazbērni un mazmazbērni nemaz nav ieinteresēti ne pētīt fotogrāfijas, ne tās saglabāt. Viņiem nav vēlēšanās skatīties ne melnbaltās, ne krāsainās fotogrāfijas.
– Tas tāpēc, ka mūsdienās visu var iemūžināt telefonos, planšetēs, saglabāt bildes datoros. Vairs nav vajadzības attīstīt taustāmas fotogrāfijas, bet man tik ļoti gribas, lai no ģimenei svarīgiem brīžiem, tāpat no ikdienas arī, saglabājas fotogrāfijas. Es tik ļoti gribu, lai arī mani bērni, bērnu bērni un visas nākamās manas ģimenes paaudzes glabā šīs bildes un liek tām klāt savas. Atmiņas vienmēr būs ar mums, bet fotogrāfijas taču ir ļoti svarīgas. Mana mazmazdēla Kārļa vecāki veido albumu, kurā viņš ir redzams jau kopš piedzimšanas, nu jau brašs puisis izaudzis, rudenī svinēs četrpadsmito dzimšanas dienu. Kad Kārlis atbrauc pie manis ciemos un es viņam rādu paša bērnības bildes, Kārlītis smejas un prasa: „Vai tiešām es tāds mazs biju?" Pārējie bērni pie manis nāk un rāda savu atvašu video, kuros redzams, kā mazie rāpo, kā mācās staigāt. Tas jau ir jauki, bet es viņiem saku: „Kur ir bildes? Lūdzu, dodiet man tās, lai varu ielikt albumā!" Tas mūsdienu paaudzei ne sevišķi patīk, visu ērtāk ir saglabāt viedierīcēs. Es cenšos jauniešiem paskaidrot, ka jāglabā bildes, ka tā ir vērtība, – skaidro Ilonas kundze.
Albumos, protams, redzamas arī fotogrāfijas, kur piefiksēti kundzes bērnu nozīmīgākie dzīves mirkļi – izlaidumi, kāzas, nozīmīgākās jubilejas. Ilona Vilciņa cenšas pēc iespējas biežāk papildināt savus albumus ar mazbērnu un mazmazbērnu fotogrāfijām. Kā viņa pati smejot saka – visu, ko vien var nočiept, to liek albumos. Skumji esot tas, ka bildes agri vai vēlu apskādē laika zobs – melnbaltās fotogrāfijas ar laiku sāk dzeltēt, krāsainās nez kāpēc kļūst sarkanīgas.
Ilonas kundzei ir vēl kāds hobijs – rokdarbi -, lai gan pati atsaka, ka tas ir tikai laika īsināšanai un nekā nopietna tur nav.
– Es visu mūžu strādāju trikotāžas cehā, kur gatavoju dažādu apģērbu. Tieši tāpēc, ka mana dzīve pagāja, darot šādu darbu, savā brīvajā laikā šad tad mēdzu kaut ko noadīt vai notamborēt. Kad es pirmo reizi ieraudzīju mūsdienu krāsaino, skaisto dziju, man iemirdzējās acis. Atceros, kāda dzija bija krievu laikos – pat salīdzināt nevar. Pārsvarā rokdarbiem veltu ziemas un rudens tumšos vakarus, kad gribas īsināt laiku. Gada gaišajā periodā dažreiz uzmeistaroju kādu mazu galda sedziņu, bet lielos rokdarbus vairs negatavoju. Mazos rokdarbiņus veidoju tāpēc, lai nebūtu jādomā drūmas domas, jaunus rakstus izgudrot negribu, man ir savs zināms raksts un visas sedziņas veidoju pēc viena parauga. Esmu darinājusi cepurītes un jaciņas mazbērniem, bet nu jau to vairs nedaru, tagad visu var nopirkt gatavu veikalos. Lai man nebūtu garlaicīgi, bērni ir pasūtījuši daudz avīžu un žurnālu, tos lasot, laiks paiet ātrāk. Dažkārt paskatos arī televizoru, – stāsta Ilona Vilciņa.
16.07.2021.
