Visur – sarunās, radio, TV, avīzēs – nebeidz brīnīties par vēlētāju tik zemo aktivitāti 5. jūnija pašvaldību vēlēšanās. Patiešām – kāpēc? Tiek minēti visdažādākie iemesli, gan tikai tādi nebūtiski, kas apliecina komentētāju nekompetenci, viešot vēl lielāku neizpratni. Patiesībā vajadzētu brīnīties, kāpēc (pēc visa tā, kas noticis un joprojām notiek) vēlētāju rosība bijusi tik necerēti liela.
Šīm pašvaldību vēlēšanām (pēc pašvaldību reformatoru ieceres) vajadzēja būt triumfa vēlēšanām. Vēlēšanās vajadzēja piedalīties visiem, ierodoties vēlēšanu iecirkņos ar labu garastāvokli, smaidu, ziediem rokās. Vajadzēja taču atzīmēt, iemūžināt, nosvinēt laukiem tik nepieciešamo pašvaldību reformu galīgo noslēgumu, kas beidzot atdarīs durvis lauku tūlītējai nepārtrauktai attīstībai, labklājībai, uzplaukumam. Beidzot tas ir noticis!
Bet – kāda ir patiesība?
Sākšu ar to, ka pēc neatkarības atgūšanas mūsu rīcībā nonāca Latvijas lauki ar 24 rajoniem. Aptuveni vienādiem. Ar kaut kādu, bet jau ierastu infrastruktūru, ceļiem, objektiem. Nekas nekur nav un nevar būt ideāls, taču visur varēja darbus lieliski turpināt, gan, protams, pārkārtojot, pielāgojot, uzlabojot, nojaucot, no jauna ceļot. Nebija nekādas vajadzības tam visam atmest ar roku, paziņot, ka nekas nekur vairs neder, ka vajadzīga jauna, visaptveroša reforma.
Gāja un pagāja padsmit gadi. Runātāji runāja par padomju rajonu sistēmu, kas Latviju grūžot postā un neļaujot atkopties, visu izlabošot un uz labu vērsīšot tikai jaunā, pareizā visaptverošā teritoriāli administratīvā sistēma. Mainījās reformatori, mainījās kaismīgi uzstājīgās runas, mainījās, reformējās Latvijas karšu skices. Gāja gadi. Ērti un komfortabli jutās reformētāji Rīgas biroju dīvānos. Šī bezatbildīgā neprašu vāvuļošana par reformēšanu nelikās ne svarīga, ne apjēdzama, ne nopietni ņemama nevienam no tiem, kas tolaik noteica Latvijas likteni. Arī ne prezidentiem, ne premjeriem, ne ministriem, ne Saeimas deputātiem, kuri galu galā (kā parasti), paši neapjēgdami, ko dara, pieņēma viņu priekšā nolikto jauno administratīvi teritoriālo Latvijas iedalījumu.
Tātad – jaunā novadu Latvija! Tā tikpat kā neskāra Rīgu un citas lielākās pilsētas. Bet ko šie padsmit gadi izdarīja ar Latvijas laukiem un lauku cilvēkiem?
Tie bija nemitīgi nepārejošas neziņas, satraukuma, stresa, gaidīšanas, baumu (arī bezdarbības, pat kaitniecības) laiki. Gadiem runāja, solīja – nupat, nupat būs reforma. Klīda visvisādas runas. Bet neviens – ne zemnieki, ne pašvaldības – nezināja, kas un kā būs, kā nebūs.
Tad beidzot – pēkšņi un sasteigti – uzradās šī Latvijas novadu karte. Nevis tautsaimnieki, bet politiķi bija panākuši sev tīkamo – stratēģiski svarīgās vietās nu atradās viņu salīdzinoši lielie novadi, kamēr blakus lielnovadiem, vairāk nomalēs, savu dzīvi kā mācēdami vilka diezgan daudzi ēnā palikušie maznovadiņi.
Pretēji solītajam nebija nekādu pazīmju par to, ka Latvijas laukos nu sākušies zelta laiki ar vispārēju apmierinātību, uzplaukumu, vienādām izaugsmes iespējām visiem. Izrādījās, ka padomju laiku rajonu sistēma bijusi pat labāka…
Daudz satraukuma, neziņas, neērtības, nepierastības radījusi arī Pūces reforma. Steigā sameistarota, uzspiesta. Reformai jābūt tādai, kas atvieglo un dara parocīgāku cilvēku dzīvi un iespējas strādāt. Mehāniska – patvaļīga teritoriju salikšana kopā vai arī atdalīšana ir sliktākais, ko varēja izdarīt reformatori.
Mums Latvijā ir stabili iegājis, ka augstas amatpersonas pat bieži apzinīgi un arī neapzinīgi rīkojas nepareizi, nodarot lielu kaitējumu. Un…? Nekas.
Mums nav vajadzīgi tikai politiķi. Mums ir vajadzīgi politiķi – tautsaimnieki. Ar interesi tautsaimniecībā. Gudri speciālisti. Latvijas patrioti.
Kāpēc nav izvērtētas padomju laiku rajonu sistēmas priekšrocības un trūkumi? Cik lielus zaudējumus nodarīja šī novadu sistēmas ieviešana? Kuri ir atbildīgi par šo novadu sistēmas ieviešanu? Cik lieli ir zaudējumi? Ko šie cilvēki dara pašlaik?
Kļūda ir vēlēšanu sistēmā
Otra milzīga kļūda, kas traucē pašvaldību darbā, ir pašreizējā vēlēšanu sistēma. Tagad galvenais uzsvars ir likts uz partijām. Agrāk pagastos vairāk bija tā saucamās vēlētāju apvienības. Atšķirība starp abām maza, var teikt – nekāda. Kādu laiku pirms kārtējām vēlēšanām veikli darboņi (atklātībā konkrēti neko ne ziņojot, ne publicējot –
slepus) taisa sarakstus ar savu cilvēku vārdiem. Šos sarakstus papildina ar tekstu, ka novērsīs visus trūkumus, visu vajadzīgo izdarīs, iekārtos, sakārtos, izremontēs… Un, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, joprojām daudzi vēlētāji, komentētāji naivi šos papīrīšus pārlasa un svēti tic, ka tā arī būs.
Bet kāda ir patiesība? Vispirms par cilvēkiem sarakstos. Pašreizējā kārtība ļauj (paredz) vieniem un tiem pašiem cilvēkiem viegli, ērti, garantēti, ar pavisam nelielu piepūli atkal un atkal iekļūt šajos sarakstos un tālāk – pašvaldības amatos. Ērta, droša bezbēdīga dzīve nodrošināta. Visīstākā rutīna! Šādas amatpersonas vienīgais pienākums – izlabpatikt savam priekšniekam. Bet klienti? Kaut kā jau ar tiem galā jātiek.
Bet kāpēc šajos sarakstos, nereti garos, ir arī pavisam it kā nepiederīgas, bālas personas? Tieši tādas arī nepieciešamas – tās vienmēr balsojumos pacels roku un nobalsos par jebko, lai tikai izdabātu savam priekšniekam.
Secinājums – nepieciešama citāda (demokrātiska) kandidātu izvirzīšanas kārtība.
Kā ar solījumiem?
Bet kā ar priekšvēlēšanu solījumiem visu izdarīt? Liekas, lielāks naivums vispār nevar būt, lai tā jautātu. Patiesībā pēc ievēlēšanas šādus solījumus neviens vairs nelasa. Šādi solījumi nav saistoši, jo parasti reti kur kāds solītāju saraksts ir vairākumā.
Pat teorētiski nevar būt tā, ka pēc katrām vēlēšanām tūlīt viss pašvaldībā tiek pārkārtots un atbilstoši sarakstos solītajam tiek realizēts.
Katrā pašvaldībā ir attīstības plāns ilgam periodam. Šādam attīstības plānam jābūt ļoti rūpīgi, pārdomājot visu, sastādītam, protams, ja nepieciešams, būs arī izmaiņas.
Secinājumi
Kādi secinājumi? Līdz nelabumam ir aprasts ar mūžīgajām izmaiņām, neskaidrībām, nejēdzībām administratīvi teritoriālo reformu lietās. Neviens te neko nevar saprast un nesapratīs, kaut kā jau jādzīvo ir.
Par vēlēšanām kā tādām. Par ievēlētiem deputātiem. Par to, kā tie cīnās, lai iekļūtu amatos, kuros nekas nav jādara. Un vai vēlētājam patiesībā nav vienalga, kuri tur ir vai nav savēlēti – nekas jau tāpat nemainīsies…
Lauku cilvēks to visu jūt un redz. Un… pārņem apātija…
Ir patiesi jābrīnās: kāpēc tomēr tik daudzi aizgāja uz vēlēšanām…
ILMĀRS PURIŅŠ,
Cesvainē
9.07.2021.
