Katram no mums ir savas intereses, savs hobijs, kas saista un silda sirdi. Kāds ir aizrautīgs seno pastmarku vai konfekšu papīriņu krājējs, cits kolekcionē monētas vai ir izveidojis iespaidīgu krūzīšu kolekciju.
Mētrienas pagastā dzīvo Jānis un Laima Pastari, un arī viņiem ir sev tuvas un mīļas aizraušanās. Lai gan šobrīd rit aktīvs siena pļaušanas laiks, Jānis novārtā nepamet dabiskā koka dēlīšu izgatavošanu, kas ir svarīga daļa no viņa fizioterapijas metodes mājas apstākļos. Šiem dēlīšiem tiek veidoti īpaši raksti, un ir redzama arī koka specifiskā struktūra, kā arī toņu mainība, saglabājot koka īpatnības. Turpretim Laima labprāt rosās dārzā un apčubina savas skaistās puķu dobes.
– Koks pats kā tāds un darbošanās ar to man nav sveša lieta. Saskarsme ar koku man ir jau ļoti ilgu laiku, diezgan daudz esmu strādājis mežā. Meža darbos esmu gājis līdz 1970. gadam, līdz izjuka PSRS un arī pēc tam, bet tas jau, protams, bija privātā kārtā. Idejas izgatavot šādus dēlīšus man radās, skaldot un kraujot malku. Saliekot pagales kaudzītēs, izveidojas zināms ornaments, galvenais jau ir tas, kāda ir koka šķiedra. Ja jau malkas grēdā sakrautās pagales veido kaut kādu rakstu, arī no koka var izgatavot to, ko gatavoju es. Vislabāk grēdā ir redzēt izžuvušas un svaigas malkas rakstu, vecas pagales kraujot tur nekā tāda nebūs, neko nevarēs saprast. Līdz šim es dabā šādus gatavus darbus vēl nekur neesmu redzējis. Labi, ir finierēšana, kad cilvēki dažādus koka gabaliņus graiza un liek kopā, bet tas nav tas pats. Man ir zināmas problēmas ar rokām, tāpēc arī vajadzēja atrast tādu nodarbi, kas vingrina pirkstus, muskuļus. Spaidīt mīkstās bumbiņas es negribu, šad tad pie televizora sēžot varu to padarīt, bet man tas ne pārāk patīk, tas nav domāts man, – par to, kāpēc sācis nodarboties ar koka dēlīšu izgatavošanu, stāsta Jānis Pastars.
Lai taptu šādi skaisti izstrādājumi, nepieciešami dažādi koka apstrādes un veidošanas rīki – zeimeris, frēze, slīpmašīna, ēvele. Ļoti būtisks priekšnoteikums, kas jāievēro, lai Jāņa gatavotie dēlīši izdotos, – atbilstošs koka sausums. Tas nedrīkst būt par mitru. Optimālais koka mitruma procents ir 12, bet ideāli, ja to var dabūt zemāku – 10 vai pat vēl mazāk. Tāpat nepieciešama ārkārtīgi liela precizitāte, jo pat vismazākā atšķirība, kaut vai milimetra desmitdaļa, var sabojāt darinājumu, un tas neizdosies tā, kā sākotnēji iecerēts.
– Svarīgi ir ievērot arī grādus, ja leņķim ir jābūt 90 grādu platam, tad tikai 90 un ne vairāk, ne mazāk. Citādi nav iespējams precīzi savienot kopā stūrīšus. Nākamais gabaliņš vairs klāt skaisti nepieguls. Darot šo darbu, precizitāte ir lielā mērā vajadzīga. Intensīvi ar koka dēlīšu gatavošanu nodarbojos kopš pagājušā gada oktobra. Sanesu kurinātavā daudz dēļu, sāku kaut ko darīt. Lai dēļi ieņemtu istabas temperatūru, tie dažas nedēļas pastāvēja turpat uz vietas. Lai koku varētu sākt apstrādāt un pēc tam arī līmēt, tam jābūt attiecīgā mitrumā. Citādi sākas problēmas – koks plaisā. Sieva jau man saka, ka šis ieplaisājušais dēlītis būšot pats skaistākais. Es jau tādēļ to ārā nemetīšu, plaisu aizliešu ar lejamajiem sveķiem ciet un būs labi, – atklāj Jānis.
Ar šādiem paša gatavotiem dēlīšiem Jānis bija iecerējis Ziemassvētkos apdāvināt visas savas ģimenes sievietes – sievu, meitas, māsu, brāļa sievu, vedeklas. Kā pats atzīst –
laikam pārāk intensīvi pastrādājis vairākas dienas pēc kārtas, mugura likusi par sevi manīt. Kādas dienas pagaidījis, kļuvis labāk, bet atkal par strauju atsācis darboties, un muguras problēmas radušās no jauna. Tā arī pienākuši Ziemassvētki, un dāvanām paredzēto dēlīšu gatavošana beigām tuvoties sākusi tikai pavasarī.
– Tāpat kā māksliniekiem, arī man vajadzīga iedvesma, lai šo darbiņu darītu. Ja ieraugu ko tādu, kas patīk, iedomājos, ka man arī derētu kas tāds, sāku lēnām gatavot. Ja man tas būtu algots darbs un nāktos strādāt pēc pasūtījuma, iekļaujoties konkrētos termiņos, noteikti piespiestos un izdarītu, tad variantu nebūtu. Bet, tā kā nākas savas fizioterapijas ietvaros darīt arī ko citu, šis darbs mēdz kādu brīdi pastāvēt uz vietas. Bet, ja esmu iesācis, tad jādara ir. Man ir jākustas, nevaru tikai sēdēt uz vietas un skatīties televizoru. Derētu staigāt, jo tas nāk par labu sirdsdarbībai, bet tas arī man ne sevišķi tīk. Kas vēl ir būtiski, darot šo darbu? Nevar laiku vilkt garumā. Kad esmu salicis no koka gabaliņiem vēlamo rakstu, tas viss jādabū kopā un jāsalīmē. Līmei nav vēlams kontakts ar gaisu, tāpēc man viss ātri jāsalīmē kopā. Pēc tam ar līmspīlēm tas jāsaspiež kopā, svarīgi, ka līme tiek pie koka un otrādi, nevis saskaras ar gaisu vien. Tad man nāk palīgā sieva – viens smērē līmi, otrs liek gabaliņus un spiež ar līmspīlēm. Šis hobijs prasa daudz uzmanības un ir pilns ar dažādām sīkām niansēm. Pēc tam dēlīši tiek eļļoti, – skaidro Jānis Pastars.
Jautāts, cik daudz dēlīšu jau izgatavots un cik laika vidēji aizņem viena dēlīša darināšana, Jānis atbild – viņaprāt, skaitam nav sevišķas nozīmes un tā īsti nemaz nav skaitīts, cik daudz darinājumu tapuši. Kas attiecas uz laiku – arī grūti pateikt.
– Es jau nestrādāju astoņas stundas dienā. Ir dažādi izmēri, dažādas idejas. Negribu, lai kāda sagatave aizklīst un pazūd, tad attiecīgo darba daļu padaru uzreiz. Šad tad iesāku kaut ko darīt uz priekšu nākamajam darinājumam. Katrā ziņā tas nav darbs, kuru paveikt pusstundas laikā. Galvenais ir atcerēties, ka dēlīšus nedrīkst likt trauku mazgājamajā mašīnā.
2.07.2021.
