Pilnībā pievienojos kolēģa A. Zvirgzdiņa pamatotajam viedoklim 28. maija „Starā" par ambiciozas viduvējības un pelēka lētuma pēcgaršu, kas radusies Madonas pilsētvidē. Pilsētas estrāde un mūzikas skolas piebūve būs kultūrai un identitātei nozīmīgi projekti vairākām paaudzēm, tāpēc aicinu jaunā sasaukuma (vai labāk esošā) domi saņemties un atsaukt esošos, manuprāt, bezkvalitātes kritērija iepirkumus, kā arī izsludināt abiem objektiem arhitektu ideju sacensību.
Lai pilsēta būtu pievilcīga ciemiņiem un pašiem, labāk būtu padomāt par kādām gaumīgām pieturvietām pie Lazdu laipas un tukšajā, bet visā Latvijā zināmajā graviņā, iedibināt beidzot Tirgus ielas rajonā dzīvus svētdienas rītus, lai cilvēki var izlikt savu preci, un bezpersoniskās strūklakas vietā ierīkot, iespējams, skulpturāli pamatīgu centra nozīmes ūdenspumpi, kur nomazgāt burkānus, rokas un padzerties. Vai mēs gribam, lai divdesmitajos, trīsdesmitajos gados Madonā iesāktā būvapjomu savdabība tiktu nomākta un padomju gados turpinātais pilsētas arhitektoniskais līdzsvars tagad, iespēju laikos, tiktu neatgriezeniski sabojāts?
Arī pēc autoceļiem redzam, ka nav jēgas lekt par lētāko cenu pēc katra eiro-euro kvadrātmetra. Šī naudas apguve, es ceru, neatspoguļo mūsu patieso vērtību, jo bieži redzam, ka šo tā saucamo ieguvumu nemaz tādu negribējām, un beigu beigās tas mums nepatīk.
JĀNIS SPROĢIS,
sertificēts arhitekts dzīvojamo un sabiedrisko ēku projektiem
04.06.2021.