Pašvaldību vēlēšanas ir iespēja arī madoniešiem un pārējiem, nu jau lielākā – apvienotā Madonas novada iedzīvotājiem – lemt, kam uzticēt vadību – kādiem cilvēkiem, kuriem politiskajiem spēkiem.
Pašvaldības risināmo jautājumu loks ir plašs – uzņēmējdarbības veicināšana un darbavietas, komunālā saimniecība, ceļi, skolas, mājokļi, slimnīca un citas lietas -, prioritātes katram vēlētājam var izkārtoties dažādi. Taču gribētu atgādināt un pievērst uzmanību vēl vienai, iespējams, mazāk pamanītai jomai, kas tomēr būtiski ietekmē iedzīvotāju labsajūtu, viņu vēlmi saistīt savu dzīvi un nākotni ar konkrēto vietu un novadu. Runa ir par dzīves telpu –
par arhitektūru un pilsētvidi, kam ir svarīga loma novada identitātes, lokālpatriotisma nostiprināšanā, kā arī uzņēmējdarbības un tūrisma veicināšanā.
„Eiroremonts" un „zemākās cenas pilsēta"
Tie ir divi jēdzieni, kas nāk prātā, domājot par neseno attīstību daudzās Latvijas pilsētās, un Madonā – it īpaši. „Eiroremonts" ir deviņdesmito gadu termins, ar ko parasti saprata iepriekšējā laikmeta dzīvokļu modernizāciju, piemērojot tos kādiem iztēlotiem „Eiropas standartiem". Plastmasas logi, lamināta grīdas, ģipškartona sienas, piekārtie griesti, putuplasta dekori ir tikai tādi ārējie atribūti, taču principā tas nozīmē telpas un ēkas iepriekšējās vēstures iznīcināšanu, aizvietojot autentisko ar kādiem lētiem materiāliem, standartizētiem risinājumiem, tāpēc šim jēdzienam šodien ir drīzāk nicīga nokrāsa.
Tieši tas ir noticis ar modernisma mantojumu Madonā – ēkām, kas pārbūvēs ir zaudējušas sākotnējo skaidrību un eleganci. Skumjākais no piemēriem ir kultūras nams jeb kādreizējais Aizsargu nams – savulaik modernākā ēka Latvijā ārpus Rīgas, 30. gadu modernisma piemineklis, viens no Madonas simboliem. Pēc pārbūves tas ir ieguvis papildu kvadrātmetrus, taču ēka ir zaudējusi kādreizējo eleganci ne tikai ārējā tēlā vien. Protams, var iztēloties, ka centienus atjaunot un pārbūvēt vadījuši labi nodomi, taču izpratnes trūkums un izpildījums, piesaistot zemās cenas projekta kantori, ir noteicis rezultātu, kurā visu autentisko aizvietojis bezgaumīgs eiroremonts ar lētiem materiāliem un pliekanām detaļām, no sākotnējā nama, atmosfēras gandrīz nekas nav palicis pāri, piemineklis faktiski ir zudis, bet „jaunajam" kultūras namam jau drīz atkal būs nepieciešams remonts.
„Zemākās cenas pilsēta" ir jēdziens, ko pirmais lietojis arhitekts Matīss Groskaufmanis savā trāpīgajā kritikā, aprakstot pastāvošo arhitektūras un vides kultūru, kas Latvijas pilsētās masveidīgi ienākusi pēdējā desmitgadē. To ietekmē tādi faktori kā Eiropas Savienības fondu nauda, lēti būvmateriāli, būvnieku lobijs sazobē ar kvalitātē neieinteresētiem un reizēm arī korumpētiem pašvaldību un valsts institūciju pārstāvjiem un, protams, zemākās cenas konkursi projektiem.
Šo pilsētu estētiku nosaka ierobežota repertuāra elementi – pas-teļkrāsās ieturētais vieglais fasādes apmetums, cinkotā metāla barjeras, betona bruģis un citi standartizēti un viegli replicējami risinājumi, kas piedāvā saimnieciski izdevīgāko risinājumu telpiska dizaina problēmām. Ir pietiekami daudz pašvaldību, kas seko šim abstraktās sakoptības modelim, – šķiet, Latvijas pilsētiņas nekad nav bijušas tik kārtīgas un reizē – tik tukšas un nedzīvas. Un šajā viduvējībā Madona izskatās viena no viduvējākajām. Provinciāla šī vārda nievīgākajā nozīmē.
Kā tas notiek?
Mūzikas skolas piebūve
No nesenajiem piemēriem zīmīgs ir mūzikas skolas pārbūves iepirkuma konkurss. Mūzikas skolas paplašinājums, koncertzāle – liktos – nozīmīga sabiedriska būve, kam vajadzētu kļūt par nākotnes kultūras mantojumu. Citas pilsētas tādos gadījumos mēdz rīkot arhitektūras konkursus, lai rastu labāko arhitektūras risinājumu. Madonas process nekādi neliecina par šādām ambīcijām – projekta skici iedod uzzīmēt vietējam arhitektam – pa lēto. Un skice to arī apliecina – šāda ēka noteikti nekļūs par vērtīgu mantojumu, bet tikai vēl vairāk apliecinās Madonas viduvējības statusu.
Tālāk sekojošajā iepirkuma konkursā būvprojekta izstrādei un autoruzraudzībai pretendentu piedāvātās cenas veidoja plašu amplitūdu, mazākajai no lielākās atšķiroties četras reizes. Tas nozīmē, ka tie, kas gatavi paveikt divreiz lētāk, nekā vidējā cena, nekādi nespēs šo darbu paveikt kvalitatīvi. Rezultāts diezgan droši būs apšaubāmas arhitektūras būve zemā kvalitātē.
Tas ir tikai viens piemērs, kas raksturo kopējo ainu. Iepirkuma konkursi arhitektūrā ir visas Latvijas nelaime. Tie apliecina, ka pasūtītājiem arhitektūras kvalitāte nav svarīga, galvenais ir būvēt un apsaimniekot Eiropas dāvāto naudu. Pašvaldības, kuras vēlas īstenot patiešām augstvērtīgus projektus, vispirms rīko arhitektūras ideju konkursus. Madonā, šķiet, vismaz gadus divdesmit nav bijis neviens arhitektūras konkurss vai plenērs.
… un estrāde
Cits piemērs ir neprātīgā estrādes iecere. Atšķirībā no citiem projektiem, kuros šķietami trūkst jebkādu ambīciju, šajā nav nekā cita kā tikai ambīcijas, neizvērtējot ne saimniecisko modeli (uzturēšanu), ne ietekmi uz pilsētvides mērogu un vidi (koku izciršanu autostāvvietu vajadzībām), par akustikas risinājumiem nemaz nerunājot. Milzīgas metāla kopņu arkas septiņstāvu mājas augstumā, kam jānotur jumts, zem kura varētu sasēsties puse pilsētas iedzīvotāju, – no kurienes gan rūkošai provinces pilsētai ir tik monumentālas ambīcijas?
Mēroga ziņā apstulbinošs, tomēr shēmas ziņā šis projekts nav unikāls uz visas Latvijas fona. Apšaubāmi kultūras būvju piemēri kļūst saprotamāki, apzinoties to vietu, kas Latvijas koruptīvi ekonomiski politiskajā modelī ir būvniecības industrijai, – politiķi piespēlē valsts un pašvaldību pasūtījumus noteiktām būvnieku kompānijām, kas savukārt sponsorē politiskos grupējumus. Pa vidu vēl ir iztapīgie projektētāji, kurus par arhitektiem pat negribētos saukt, – tie, kas palīdz tērēt publisko naudu, apkalpojot šādus grupējumus, nevis visas sabiedrības intereses, kurās taču ietilpst arī labāka pilsētvide un arhitektūra.
Skumjā Madona – šodien
Kas gan ir tās vietas un ēkas, kas reprezentē Madonu? Vai madonieši lepojas ar kādu ēku, laukumu, ielu, vietu, kas būtu radusies, iekārtota, atjaunota pēdējos 20-30 gados? Vienīgais piemērs, kas man nāk prātā, ir biatlona bāze Smeceres silā – viens no nozīmīgākajiem ziemas sporta centriem Latvijā. Vai ir vēl kas?
Bet kā ar pilsētas centru? Kas vispār ir Madonas centrs – kura ir tā vieta, kurā pilsētniekiem gribētos uzturēties, uzkavēties, ne tikai šķērsot savās ikdienas gaitās? Vai ir tāds laukums vai iela vai varbūt parks? Diezin vai tas ir labu naudu izmaksājušais deviņdesmito gadu pliekanajā estētikā ieturētais Saieta laukums ar attiecīgajiem elementiem – kādas bankas dāvināto pulksteni, banālo tūju rindu, ar krāsaino bruģi un strūklaku, kas aizpilda tukšumu, – cilvēki tur neuzturas.
Stacijas laukums? Brūkoša stacijas ēka, stāvlaukums un „Rimi", kura daļa – pa tiltiņu pāri savdabīgam grāvim – šķiet ieturēta tādā kā kūts-pakaļas vai nepabeigtu būvdarbu estētikā jau vismaz gadus desmit. Un milzīgā, mērogam neatbilstoša „neogotikas" estētikā ieturētā ēka otrā laukuma galā, kas spiežas virsū dzelzceļa sliedēm un it kā parodē vēsturiskāko Madonas apbūvi otrpus Saules ielai, nepārprotami degradējot pilsētas ainavu. Vai tas ir centrs?
Vai varbūt kāda no ielām? Poruka iela padomju gados šķita ar tādu kā pilsētas centra, ar gājēju ielas potenciālu, tomēr tagad tas vairs nav sajūtams. Tādu lomu īsti nepilda arī ne Saules, ne Raiņa vai Blaumaņa iela.
… un kādreiz
Bet senāk, pirms dažām desmitgadēm bija savādāk. Savulaik, septiņdesmitajos gados, Madonas mākslas skola radās kā pirmā šāda tipa skola Latvijā. Ap to pulcējās mākslinieki. Madonas muzeja jaunā ēka astoņdesmitajos gados noteikti bija viena no lielākajām un modernākajām izstāžu zālēm ārpus Rīgas. Pilsētā darbojās daudzi amatiermākslas kolektīvi. Savukārt deviņdesmitajos gados vietējais mūzikas festivāls izauga par visas Latvijas mērogā nozīmīgu notikumu un scēnu jaunajām un alternatīvajām grupām.
Tais laikos bija izjūta, ka Madona ir kaut kas vairāk par vidusmēru Latvijā. Šobrīd galīgi tā nešķiet. Kur ir palikusi tā radošā enerģija un gars, kas kādreiz šķita mājojam pilsētā? Viss izplēnējis, aizmigrējis vai pārtapis par kaut ko citu? Katrā ziņā – šodienas garlaicīgi sakoptajā Madonas pilsētvidē grūti sajust kaut ko no bijušās enerģijas.
Labie piemēri
Mazpilsētas sarūk ne tikai Latvijā. Tam pamatā ir globāli ekonomiskie faktori. Jau sen vairs nav nekāds noslēpums, ka dzīvīga pilsētvide, laba publiskā telpa – tas ir viens no spēcīgākajiem instrumentiem, ar ko cīnīties pret šo negatīvo tendenci. To izmanto kā lielas, tā mazas pilsētas visā pasaulē. Pilsētu centri, kuros priekšroka ir gājējiem, kuri kļūst par vietu kultūras pasākumu organizēšanai un brīvā laika pavadīšanai, – šī patīkamā dzīves vide veicina arī uzņēmējdarbību un bremzē pilsētu sarukšanu.
Arī Latvijā, neraugoties uz vispārējām „zemākās cenas pilsētas" tendencēm, ir arvien vairāk labo piemēru, kas apliecina, ka ir iespējams vairāk, – pilsētu vadība ir sapratusi, ka pievilcīga pilsētvide piesaista iedzīvotājus un veicina attīstību. Nerunājot pat par lielākām pilsētām, kā Liepāja, Daugavpils, Ventspils, Rēzekne vai Valmiera, vai nelielajām pilsētām ar senāku vēsturi un līdz ar to ievērojami bagātāku kultūrvēsturisko mantojumu – kā Kuldīga, Cēsis vai Sigulda.
Taču ir arī daudzas mazpilsētas, kas lieluma un nozīmes ziņā ir salīdzināmas ar Madonu, bet ir sekmīgi īstenojušas lielākus vai mazākus pilsētvides un publiskās arhitektūras projektus, no kuriem vērts mācīties, – vietas, kas priecē un iedvesmo ar mūsdienīgu publisko ārtelpu un arī arhitektūru, mainot pašas pilsētas un to atmosfēru. Ļoti labi piemēri atrodami arī tādās pilsētās kā Tukums, Talsi, Saldus, Dobele, Bauska, gan arī mums tuvākajās – Limbažos, Rūjienā, Alūksnē, Smiltenē un kaimiņos Gulbenē. (Vairāk par piemēriem – skat. raksta pilnajā versijā.)
Potenciāls
Šodienas Madonas attīstību, iespējams, vada laba griba, taču acīmredzami trūkst izpratnes vai vēlmes. Netiek meklēts un uzsvērts Madonai unikālais un īpašais, bet skatoties uz citiem – ja viņiem ir, tad vajag mums arī. Un, kaut ko mehāniski, bez izpratnes un netalantīgi atkārtojot, rodas sliktas kopijas, klišejas un banalitātes.
Ir nepieciešami pozitīvi eksperimenti, jaunu risinājumu meklējumi un uzdrīkstēšanās, reizē saudzējot mantojumu, kopjot pilsētas identitāti un individualitāti, meklējot un attīstot īpašo, savdabīgo. Un, protams, ar izpratni mācoties no labiem piemēriem citur.
Madonas potenciāls ir ainava ar izteiktu reljefu – pilsēta uz nogāzes, cauri tekošā upīte un graviņa. Kultūrvēsturiskā mantojuma ziņā varbūt arī Madona nav tik bagāta kā daudzas senākas pilsētas, tomēr tā centra daļa, ko iezīmē vienlaidu apbūve gar Saules un Poruka ielu, slēpj arī pilsētnieciskas telpas potenciālu, īpaši tā daļa ar 20. gadsimta sākuma plēsto akmeņu ēkām, ar „iebraucamo sētu" – tas ir labs atspēriena punkts, ko būtu vērts kopt un attīstīt. Citviet, kur pilsētas struktūra nav tik blīva, attīstot pilsēttelpu, ir vērts meklēt īpašo savienojumu starp urbāno un dabas vidi. Nu un, protams, Madonas potenciāls ir arī cilvēki un kultūras tradīcijas.
Ko iesākt?
Šodien ir skaidrs, ka Latvijas reģionu attīstības pamati ir stipri novadi, kas piekļaujas spēcīgākiem attīstības centriem. Madonai kā jaunā novada centram ir pienākums būt par tādu pilsētu. Lai to sasniegtu, līdztekus ekonomiskajiem, sociālajiem, kultūras, izglītības faktoriem arī dzīves telpa, pilsētvide ir ļoti būtisks aspekts, kas savā ziņā arī atbalsta pārējos nosauktos faktorus, ievērojami veicina pilsētas pievilcību un attīstību – to apliecina gan pasaules pieredze, gan jau minētie piemēri Latvijā un Igaunijā.
Ir svarīgi, lai iedzīvotāji Madonā gribētu palikt, saistīt savu dzīvi ar to un veiksmīgā gadījumā pilsēta piesaistītu arī jaunus iemītniekus no citurienes. Lai tā būtu pilsēta, kurā citi novada iedzīvotāji ne tikai būtu spiesti palaikam ierasties, bet arī vienkārši gribētu un vēlētos apmeklēt Madonu. Lai arī tūristi ieradušies gribētu te uzkavēties un atgriezties vēlreiz.
Taču, kā liecina pieredze, šādas vēlamās izmaiņas pilsētvidē nav iespējams panākt ar zemākās cenas konkursiem un kabatas arhitektiem, kas apkalpo uz četriem gadiem ievēlēto politiķu un saimniekotāju gaumi. Ambīcijas par „lielajiem projektiem" bez arhitektūras konkursiem visdrīzāk novedīs pie kārtējās provinciālās būves, kas tikai vairos Madonas viduvējību.
Sakoptība – tas ir labi, taču, lai pretendētu uz ko vairāk, ir nepieciešama konsekventa pilsētvides politika, nepieciešami konkursi – arhitektūras sacensība, kas ir pierādīta kā viens no galvenajiem instrumentiem un iespējām, lai sasniegtu labu rezultātu. Patiesi arhitektūras konkursi, kas nav tikai formāli ievērotas procedūras, bet tādi, kuros tiek vērtētas idejas, nevis zemākā projekta izstrādes cena.
Citi līdzīgi instrumenti ir arhitektūras plenēri vai šodien vairāk izplatītie plānošanas hakatoni un pilsētas ideju spēles, kur dalībnieku komandās parasti ir ne vien arhitekti, plānotāji, ainavu arhitekti, dizaineri, mākslinieki, bet arī kādi pašvaldības pārstāvji, uzņēmēji un aktīvie iedzīvotāji, vienā vai pāris dienās kopā ģenerējot un testējot idejas pilsētas vai kādas tās konkrētas vietas attīstībai.
Pieredze rāda, ka viens konkurss vai viens plenērs reizēm arī neko neatrisina, tomēr veiksmīgākajā gadījumā tas var dot labu, īstenojamu priekšlikumu vai arī vērtīgu impulsu, grūdienu un mācību turpmākajam. Iespējams, tas var kalpot par pamatu mērķtiecīgai pilsētvides politikai vai vismaz noteiktām vadlīnijām. Iepriekš uzskaitītie piemēri dažādās pilsētās apliecina, ka ir pietiekami daudz pašvaldību, kas spējušas izmantot šos vai citus instrumentus, lai radītu īpašas vietas, aicinošu, patīkamu un iedvesmojošu pilsētvidi.
Lai to īstenotu, nepieciešama gan pašu pilsētnieku un novada iedzīvotāju vēlme, gan līderi ar izpratni un vīziju. Pašvaldības vēlēšanas ir viena iespēja izvēlēt tādus priekšstāvjus, kas ir pietiekami gudri, tālredzīgi un prasmīgi. Tādus, kas vēlas mācīties no labākā, nevis pārņemt viduvējos paraugus. Tādus, kam būvniecība nav tikai naudas apsaimniekošanas veids, bet iespēja radīt patiešām labāku, patīkamāku pilsētu un vietu. Pilsētvide nav pirmais no jautājumiem, par kuriem tiks domāts, ejot pie vēlēšanu urnām, tomēr tā ir nozīmīga. Un, protams, līdzdalība, līdzi sekošana, ideju rosināšana un atbalstīšana ir svarīga arī pēc vēlēšanām. Tikai tā var cerēt uz nākotni pilsētā, kas būs patīkama, skaista un plaukstoša.
Piebilde
Daudz ko no minētā varētu attiecināt arī uz citām novada pilsētām – Ērgļiem, Lubānu, Cesvaini, taču Madona ir novada centrs un man personiski tuvākā. Impulsu rakstam deva mūzikas skolas iepirkuma konkurss, tomēr domas par Madonu krājušās daudzu gadu garumā, gan vērojot, gan diskutējot ar madoniešiem un šo pilsētu mīlošiem arhitektiem.
Raksta pilnā versija, ieskaitot plašāku informāciju par labajiem piemēriem, lasāma arhitektūras platformā A4D – www.a4d.lv.
ARTIS ZVIRGZDIŅŠ,
laikrakstam „Stars",
pirms 2021. gada pašvaldību vēlēšanām
28.05.2021.
