Manas ģimenes aprūpē Saikavas kapsētā bija četri kapu lauki. Kad nodevām turpmāku atbildību un apkopšanu dēla ģimenei, tā nekavējoties pasūtīja un uzstādīja piemiņas plāksni dzimtas kapiem. Nu bet pārējie? Kā tad ar tiem? Nekādi. Jo to vienkārši vairs nebija. Tie bija pazuduši.
Uz pāris gadiem bija izbraucis ar ģimeni uz Kurzemi, taču atgriežoties kapu aprūpe bija mazinājusies. Nepārdzīvoju pazudušo manas auklītes kapu kopiņu, jo tā atradās kapu jaunākajā daļā blakus akai un saules ietekmē ātri ieauga nezālēs un kuplā zālē. Taču ar rūgtumu sirdī jāatceras mana krusttēva un kādreizējās Kalna skolas direktora Kārļa Grāves vecāku kapi, kurus pirms vairākiem gadu desmitiem no Jaunzēlandes atbraukušajam viņu mazdēlam Pēterim nevarēju uzrādīt ziedu nolikšanai. Tie, kaut atradās uz pusmetru augsta pacēluma ar apfrizētiem dzīvības kokiem stūros un iežogoti ar šīfera loksnītēm, bija pazuduši, un to vietā jau atradās citas ģimenes kapi. Tāpat nesaprotams fakts par divām piederīgo kapu kopiņām, kurām kādreiz svecīšu vakarā apkārt izveidoju daudzu svecīšu desmitu dekoratīvu noformējumu, jo tās atradās pašas kanceles priekšā tikai pārdesmit metru no kapličas pie galvenās ejas. Tās pasākuma laikā sildīja vadītāja un arī visu klātesošo sirdis. Bet nu ir pazudušas. Un "kompānijas pēc" arī tā trešā. Kam tās traucēja? Bija aprīkotas ar betona kapu apmalēm, tām virsū zaļoja mirtes, un, atrodoties zem lielajiem kokiem, tās zālē neieauga. Uz kapusvētkiem pēc pusotra mēneša braukšu, ziedus vedīšu un vāzēs tos novietošu virs gulošajiem piederīgajiem uz līdzenas zemes, ja vien to vietā nebūs parādījusies jauna kapu kopiņa.
MĀRTIŅŠ ŠULMANIS
26.05.2021.
