Kolekcionēšana kā vaļasprieks aizrauj daudzus, un visinteresantākais ir uzzināt, kā kolekcionēšana aizsākusies. Turklāt kolekciju priekšmeti mēdz būt visdažādākie; tā lubāniete DROSMA LEGZDIŅA jau desmito gadu krāj šūšanas uzpirksteņus.
Arī viņai šī nodarbe aizsākusies gluži neviļus – kā jau šuvējai, protams, pa rokai bijuši vecie, labie padomju laiku metāla uzpirksteņi. Taču tie īsti netikuši izmantoti, jo nešķituši ērti.
– Kad strādāju par šuvēju, visi pirksti gan bija sadurstīti, izņemot to, kur uzlikts uzpirkstenis. Bet es ar to pirkstu arī nevarēju pastrādāt, tādēļ tas palika nesadurstīts. (Smejas.) Ērtuma ziņā – tas nav mans. Tā tie uzpirksteņi stāvēja, vairāki un visvisādi, arī vecie metāla uzpirksteņi bija gana dažādi. Krājās bez pielietojuma, un sāku tos pamazām piepirkt klāt. Man patīk ceļot, un tad nereti uzpirksteņi ir kā krāšņs suvenīrs, turklāt tas ir neliels, salīdzinoši lēts – to ērti un vienkārši pārvest no ceļojuma. Esmu bijusi Čehijā, Vācijā, Itālijā un Kiprā, kur pirktie uzpirksteņi nu ir manā kolekcijā. Mēdz būt porcelāna, metāla, pat koka uzpirksteņi; krāsas, raksti un zīmējumi ir visdažādākie, arī ar valstu karogiem, simboliem. Sirdij vistuvākais uzpirkstenis laikam ir tas, kurš visneparastākais – tas izgatavots no koka, un no Kubas to man atveda brālēns, – pastāsta Drosma. Viņa sakrājusi ap 50 dažādu uzpirksteņu, ikdienā tie mājās izkārtoti speciālā plauktiņā, bet savu izgājienu piedzīvoja Ilzes Kraukles rīkotajā hobiju un kolekciju izstādē pagājušā gada nogalē. Drosmas kolekcijai veidoties palīdzējuši radi, draugi, kuri zina par Drosmas aizraušanos.
– Ja vien kaut kur brauc, tad man tos atved. Tā, piemēram, ir atceļojis uzpirkstenis no Sanktpēterburgas – tas izgatavots no dzelzs, bet vietā, kur ir pirksta gals, ir krustiņš. Ļoti interesanti. Uzpirksteņus kā suvenīru no saviem ārzemju braucieniem mēdz atvest arī mani dejotāji no TDA „Lubāna" un JDK „Žuburi", – teic Drosma Legzdiņa.
Nu jau vairāk nekā desmit gadu viņa strādā Lubānas kultūras nama saimniecības daļā, ir atbildīgā par amatiermākslas kolektīvu tērpiem. Tērpu esot ļoti daudz, un, lai gan pasākumi nenotiek kā kādreiz, arī šobrīd darba pietiek.
– Tā visa gan ļoti pietrūkst. Pirms „Covid-19" visdažādākie pasākumi notika teju vai katru nedēļas nogali, ka brīžiem jau šķita par daudz. (Smejas.) Taču tagad, kad vairs nevar tos rīkot, protams, ir skumīgi. Darbs pie tērpiem gan ir arī šobrīd – taisu inventūru, pārskatu tērpu numurus, tāpat vienmēr atrodas, ko pārcilāt, pārgludināt, pielāpīt, pāršūt pogas. Kultūras nams ir ļoti bagāts ar tērpiem, – viņa vērtē.
Ārpus darba laika Drosma aizraujas ar dārza darbiem, kā jau kārtīgai lauku mājas saimniecei pavasara atnākšana devusi otro elpu. – Protams, aizrauj arī rokdarbi. Esmu visus savējos apadījusi, tāpat šo to uzšuju. Noaudu arī pati sev Kurzemes tautastērpu, tāpat uzaudu meitām. Bet vairāk gan laikam negribēšu aust, pietiks man ar vienu tautastērpu. (Smejas.) Tā kā esmu augumā neliela, pie stellēm grūtāk strādāt un ir krietni jālokās. Rokdarbi tagad arī nolikti malā, jo, lai gan ar lielu kavēšanos, atnācis pavasaris. Jau jāsāk rušināties puķu dobēs, lauku mājā darba vienmēr pietiek, – viņa atzīst.
Ikdienā vīrs strādā citur, nav uz vietas, tādēļ arī viss mājas solis pašai jāapdara. Trīs meitas pieaugušas un jau savā dzīvē, Drosma ir bagāta ar diviem mazdēliem un vienu mazmeitu. Priecē, ka visi palikuši uz dzīvi Latvijā, kas šajos sarežģītajos „Covid-19" apstākļos arī atvieglo saziņu un tikšanos.
07.05.2021.
