Ik pa brīdim ienāk prātā Ilmāra Puriņa viedoklis 9. aprīļa "Starā" eitanāzijas atbalstam.
Kā saprast – "cilvēks vairs neapjēdz pat savu stāvokli", un tajā pašā laikā – "eitanāziju veic pats pacients vai vismaz piedalās procesa veikšanā"? Nu, protams, viņu taču eitanizē!
Jocīgi sanāk: ir cilvēks – ir problēma, nav cilvēka – nav problēmas!
I. Puriņa viedoklis – ar likumu atļautā eitanāzija būtu rezerves variants sirdsmieram. Ak, kungs! Civilizētā valstī, kur ir paliatīvā aprūpe un vispār arī sociālās garantijas (lai arī ne vienmēr pietiekamas), rezerves variants – eitanāzija.
Par pašnāvniekiem – nu ir dažādi varianti, medicīniski neiztirzāšu, bet viena no grupām – alkoholiķi, apvainotie un atstumtie mīlnieki (nu ko, vai tad eitanizēt!). Kad viņus izvilks no cilpas vai citādi izglābs, kādas acis uzsmaidīs, un dzīve sāksies no jauna.
Raksta autora viedoklis, ka oficiālā eitanāzijā būtu jāpiedalās, protams, mediķim, policistam (bet bieži tie glābj no pašnāvības), pašvaldības pārstāvim (bet tas taču rūpējas par iedzīvotāju labklājību, bet šeit viņu aicina šādā procedūrā!).
Rakstīt un balsot par eitanāziju ir viens, bet izdarīt vai vērot – pavisam cita lieta. Varbūt eitanāzijas veicēju visu mūžu ik pa brīdim vajās vēl pēdējais elpas vilciens, acu skats utt. Un vēl šai procedūrā nav izslēgta mantiskā ieinteresētība. Esmu kategoriski pret eitanāziju!
Protams, pretrunu un situāciju šai sakarā ir daudz, bet bieži vien smagi slimais grib sagaidīt kaut rītu, kaut pirmo puteni aiz loga, varbūt mistisku brīnumu. Pārdomāt!
Ar cieņu –
VALDA BĒRZIŅA,
Madonas pilsētas vidusskolas skolotāja
21.04.2021.
