DANIELA JAUKA Cesvaines pusē dzīvo pavisam nesen. Meklējot mieru, klusumu un dabas burvību, ģimene nolēma pilsētu mainīt pret laukiem, un šobrīd lēmumu nemaz nenožēlo. Bērniem ir plašs pagalms, kur nodoties rotaļām, var iekopt savu mazdārziņu, parūpēties, lai apkārt būtu krāšņi un ziedētu puķes.
Lai gan lauku māja un teritorija ap to prasa lielas rūpes un smagu darbu, Daniela atrod arī kādu brīvu brīdi, lai nodotos savām sirdslietām. Tās caurvij radošums. Daniela zīmē, šuj neierastus lācīšus un citas radībiņas, kopā ar bērniem veic dažādus eksperimentus.
– Šī ir mana sirdslieta, prieks brīvam brīdim, bet arī tam nepieciešama iedvesma. Labprāt iesaistās arī bērni. Pati savas šūtās radībiņas mīļi saucu par mošķīšiem. Tās ir citādākas, neierastas. Man patīk radīt lietas, kas ikdienā nav tik bieži sastopamas. Arī lācīši ir pavisam citādāki, un tie nepavisam nelīdzinās tiem lāčiem, ko esam pieraduši redzēt veikalos. Tādi old style, – pasmaida Daniela. – Radoši darboties man patīk jau kopš bērnības. Jāsaka, ka tas iet no paaudzes paaudzē. Vecmammai un mammai – talants zīmēšanā. Arī vecvecmammai padevās zīmēšana. Šis talants tiek nodots no paaudzes paaudzē, jo arī mēs ar māsām zīmējam. Visas esam apveltītas ar radošumu. Adīšana un citi rokdarbi nav mani ieinteresējuši. Man vairāk patīk veidot. Šobrīd, meklējot dāvanas, suvenīrus, viss šķiet ļoti līdzīgs, vienveidīgs, gribas radīt ko neierastu un īpašu. Tomēr paša veidots ir ar pievienoto vērtību –
siltām domām, labiem vārdiem.
Skatoties uz Danielas radīto mošķīti, grūti to tā nosaukt, jo tas ir mīksts, pūkains un izstaro mīļumu. Brīžiem pat liekas, ka tas ar savām acīm seko līdzi katrai tavai kustībai.
– Mošķīša ķermenis top no spalvaina auduma. Tiesa, pie mums ļoti grūti atrast piemērotu audumu. Tos meklēju lietoto apģērbu veikalos. Vislabākais variants ir pūkainās jakas. Savukārt sejai tiek izmantots polimērs, kas nokrāsots ar pasteļkrāsām. Vislielākā iedvesma nepieciešama sejiņām. Tas ir smalks darbs, kas prasa rūpību un pacietību. Pēc noskaņas arī rodas sejas. Tās var būt mīļas, dusmīgas, šeit ļaujos fantāzijai. Acis ir no stikla, kas arī rada iespaidu, ka mošķītis seko katrai darbībai. Pati to sākumā nepamanīju, pēc tam apjautu, ka šis efekts rada dzīvīgumu, īstenumu, – pastāsta Daniela Jauka. – Mošķīši un citas radošās lietas man ir atpūtai un relaksācijai. Reizēm grūti ir ar paškritiku. Ne vienmēr gala rezultāts patīk, tad jaucu un sāku atkal no sākuma, līdz esmu apmierināta. Tam visam pāri arī milzīga pacietība. Visbiežāk radošajiem darbiem sanāk pieķerties vakaros, kad dienas darbi padarīti, bērni guļ un laiku varu veltīt sev. Pa vakaru var izveidot trīs četras mošķīšu sejiņas, tas ir laikietilpīgs darbs. Nogurst acis un roka. Tad kādu dienu jāatpūšas un var ķerties pie ķermeņu šūšanas.
Arī zīmēšana Danielai ir īpaši tuva sirdij. Zīmējumi top uz lielāka izmēra papīra, pat uz sienām.
Turpina Daniela: – Tā kā esmu par neordinārām lietām, arī zīmējumi top uz lielāka formāta lapām, kartona, tapetēm. Savukārt mājās uz sienas uzzīmēju lielu papagaili. Dzīvnieki, putni, arī abstrakti darbi ir tas, kas mani aizrauj. Kā jau katrai lietai, arī zīmēšanai nepieciešama īstā noskaņa, mirkļi, iedvesma. Vislabākās idejas atnāk naktīs, un nevar sagaidīt rītu, lai varētu tās īstenot. Vīrs citreiz smejas, ka man to ir tik daudz un tādas, kuras nemaz īstenot nav iespējams. Tāpat interesantas lietas atrodu pinterestā. Manuprāt, kaut ko tādu unikālu šobrīd ir ļoti grūti radīt. Šķiet, ka viss jau ir pieejams. Kādu pamatu idejai nākas aizņemties, pārējais gan ir pašas apaudzēts. Tas dod to manu individuālo rokrakstu.
Lai gan dzīve laukos nav viegla, ģimene un mājas darbi paņem daudz laika un rūpju, tomēr Danielai tā ir miera osta, kurā var būt visi kopā un plecu pie pleca strādāt un radīt vietu, par kuru sapņo.
– Pilsēta un dzīvoklis nav man. Man nepieciešama daba, brīvība, miers. Arī bērniem labāk augt ir laukos, kur var izskrieties. Ir savs pagalms, kur droši nodoties savām aktivitātēm. Bērnus iesaistu savās radošajās aktivitātēs, bet, lai paplašinātu redzesloku, kopā mēdzam arī eksperimentēt. Pagājušajā gadā bērni kastēs stādīja kartupeļus. Kāds prieks bija, kad tie arī izauga. Lai gan pavisam nelieli, tomēr eksperiments bija izdevies. Pēdējais mūsu kopīgais eksperiments – inkubators olām. Tagad gaida cālīšus. Viss ir uztaisāms vienkārši, neieguldot lielus līdzekļus. Bērniem ir ļoti svarīgi darboties, ir jāveicina viņu radošums, – uzsver Daniela Jauka.
16.04.2021.
