Pirmo mūsu planētas stiklu „izgatavoja" pati daba: pirms miljoniem gadu vulkāniskā lava sacietējot veidoja melnu necaurspīdīgu obsidiānu, no kura cilvēki jau akmens laikmetā ap 7000. g. p. m. ē. gatavoja griežamos instrumentus.
Un tikai pēc 55 gadsimtiem cilvēks nonāca līdz stikla izgatavošanai. Iespējams, cilvēki to atklāja nejau-
ši – apdedzinot keramikas traukus, no kaļķi saturošām smiltīm karstā krāsnī veidojās krāsains stiklveida glazūras slānis. Tas varētu būt noticis Ēģiptē vai Mezopotāmijā, tieši tur parādījās pirmie stikla amuleti un rotājumi. Vienu tādu ar tumši zaļganu nokrāsu atrada carienes Hatšepustas sarkofāgā. Gadījās arī zilu amuletu atradumi. Tie ir paši senākie stikla atradumi, ap 12 tūkstošu gadu veci. Senie ēģiptieši vēl neprata veidot caurspīdīgu stiklu, viņi no smiltīm, kaļķiem un pelniem vai sodas iegūto stiklu iekrāsoja ar mangānu, varu, dzelzi, iegūstot zilu, tirkīza, zaļu nokrāsu. Pirmo reizi rakstos stikls minēts Ugartu valsts rakstos ap 1600. g. p. m. ē., Asīrijas valdnieka Ašurbanipala bibliotēkā atrastā apmēram 650. g. p. m. ē. sarakstītā rokasgrāmata māca: „Ņem 60 daļas smilšu, 180 daļas sadedzinātu jūras augu pelnu un 5 daļas krīta, un tu iegūsi stiklu." Ap 1450. g. p. m. ē. Ēģiptē sākās stikla trauku rūpnieciska ražošana, visticamāk Tēbās, netālu no tagadējās Luksoras. No šī laika ir pats senākais uzietais stikla trauks – kauss ar Ēģiptes faraona Tutmosa vārdu. Laika posmā no 250. g. p. m. ē. līdz mūsu ērai Aleksandrijā (Ēģiptē) uzbūvēja pirmo stikla ražošanas rūpnīcu. Izmantojot sīriešu amatnieku Sidonas-Babilonas reģionā starp 27. g. p. m. ē. un 14. g. m. ē. atklāto stikla pūšanas metodi (pūšamās caurules forma praktiski nav mainījusies līdz pat mūsu dienām), no stikla iemācījās izpūst cilindrus, kurus iztaisnojot ieguva stikla plāksnes. Šo seno tehnoloģiju māksliniecisku stikla izstrādājumu gatavošanā aktīvi izmantoja līdz 20. gs. beigām. Ap 100. g. Aleksandrijas amatnieki pirmo reizi ieguva bezkrāsainu stiklu, pilsēta kļuva par stikla ražošanas centru. No Ēģiptes stikla priekšmeti nonāca Senajā Romā, drīz pēc tam romieši sāka ražot nelielas lieta stikla plāksnes, kuras ievietoja greznāko māju logos. Stiklu pazina arī citur Eiropā, senie ģermāņi to sauca „glass" – spožais, mirdzošais. Interesanti, ka līdzīgā vārdā „glēss" viņi sauca arī dzintaru. Kad sabruka Romas impērija, stikla ražošana panīka, tomēr turpinājās. 1226. g. Saseksā (Anglijā) stikla loksnes ražoja, izpūšot stikla pūšļus, kurus pārgrieza un saplacināja. 12. gs. Francijā sāka ražot pirmo lieto logu stiklu. 13./14. gs. Murano salā pie Venēcijas veidojās Eiropā lielākais stikla pūšanas centrs, 15. gs. tā mākslinieciskie izstrādājumi jau bija nepārspēti visā Eiropā, 18. gs. beigās tur apguva spoguļu ražošanu, stiklu iemācījās slīpēt – tas deva jaunas iespējas gan stikla praktiskam, gan mākslinieciskam izlietojumam.
EGILS JUCEVIČS
16.04.2021.
