Vārds, kas nāk prātā, redzot LARISAS VERULIDZES darinātās kompozīcijas, ir: „Nereāli!" Prātam grūti aptvert, ka ziedi, kas izskatās pilnīgi dabiski un kā dzīvi, veidoti tikai un vienīgi savām rokām – no aukstā porcelāna jeb pašcietējošā polimērmāla.
Visas lapiņas, ziedlapiņas, ziedu kāti un pumpuri tiek izrullēti un izveidoti no māla masas, pēc tam tie jāizkaltē un atbilstoši jānokrāso. Larisa pastāsta, ka šī māksla radusies Āzijā – Japānā, Taizemē – un tur tā ir augstā līmenī.
Jautāta, kā aizsākusies šī radošā nodarbe, Larisa Verulidze atsauc atmiņā: – Tas bija pirms septiņiem gadiem. Mazdēlam bija divi gadi, un biju aizbraukusi pie viņiem Rīgā ciemoties. Mazdēls, mani ieraugot, skrēja pretī un sauca: „Vecmāmiņ, vecmāmiņ! Auklīte man no plastilīna uztaisīja pingvīnu!" Priecājos, bet sirdī radās neliela skaudība, ka bērns tā priecājas par auklītes plastilīna pingvīnu. Nodomāju – vajag man arī ko skaistu un radošu izdomāt, citādi vecmāmiņa nav autoritāte. (Smejas.) Līdz tam nekādas radošas izpausmes mani nebija aizrāvušas – ne zīmēšana, ne šūšana, nekas tāds. Atbraukusi mājās, sāku lūkoties internetā un uzgāju sāls mīklu. No miltiem un sāls taisīju mīklu, no kuras bērnam ko skaistu izgatavot. Aizvedu viņam ļoti skaistu kaķīti un sunīti. Puika paskatījās un atbildēja – man auklīte sataisīs. Pavisam apskrējās dūša. (Smejas.) Bet – ja negrib, tad negrib. Sāku to darīt vienkārši tāpat. Tā tapa mākslinieciskas gleznas no „sāļās mīklas" – tās salepēju, skatoties bildē, attiecīgi nokrāsojot. Tādas gleznas man ir trīs. Uzskatu, ka bez mākslinieciskās izglītības ir sanācis diezgan labi. Tad internetā nejauši ieraudzīju ziedus. Un es vienkārši iemīlējos. Mani aizrāva – kā tas notiek? Kā to var uztaisīt? Sāku rakties internetā, paskatījos meistarklases. Skatoties jau šķita vienkārši, bet, kolīdz sāku darīt pati, nekas nesanāca. Šī māksla vispār ir diezgan dārga, lai izmācītos kursos, 10 nodarbības maksā ap 400-500 eiro. Bet visas nianses un viltības bezmaksas pamācībās neatklāj. Līdz tam tomēr nonācu pati. Divus gadus gan nomocījos, cik daudz masas neizmetu miskastē – labi, ka vīrs nezina. (Smejas.)
Larisa visu apguvusi pašmācības ceļā, un šobrīd vairs nav jāpiedomā pie tehnikas, bet gan ir vaļa fantāzijas lidojumam un radošam izpildījumam. Tas viņai arī lieliski padodas; jāteic, līdz šim neko līdzvērtīgu neesmu redzējusi. Ziediem tā vien gribas pieskarties un pārliecināties – vai tie tiešām mākslīgi? Saprotams, ka bildē, vēl jo vairāk – melnbaltā, to grūti nodot citiem. Bet ziedu kompozīcijas ieplestām acīm novērtē gan ģimene, gan draugi, gan paziņas. Arī mazdēls ar vecmāmiņu lepojas, ko viņa iemācījusies taisīt.
– Bez viņa es noteikti nebūtu pie tā pieķērusies. Tagad jau tas iegājies, redzu, kā labāk „iesēdināt" visas detaļas kopējā kompozīcijā, lai labāk izskatītos. Ir daži, kas šo mālu izgriež no formiņām un lepē kā uz konveijera. Es katru detaļu veidoju ar rokām, katra lapiņa tiek izrullēta man plaukstā. Man ir veidnītes, ar kurām iespiežu faktūru. Bet tālāk veidoju tā, kā vēlos. Cenšos, lai ziedi būtu pēc iespējas dzīvāki, reālistiskāki. Lapiņu ieliecu, lai izskatās, kā vējā noliekta. Viens ziediņš noliecas tā, cits citādi – jo tā ir arī dzīvē. Protams, tas prasa ļoti daudz laika. Ne tikai katras detaļas radīšana, bet arī izžāvēšana – tās nevar likt guļus, lai nenospiestos uz vienu pusi. Tādēļ lapiņas, kātiņus, ziedus žāvēju dažādās variācijās un pozīcijās, lai tie nezaudētu savu formu un izskatu. Ja vakarā salepēju, no rīta pieceļoties uzreiz skrienu skatīties, kā ir iegūlusies forma, kā viss žūst. Pēc izžāvēšanas detaļas jānokrāso, jāietonē, jo sākotnēji viss ir balts, – tam izmantoju eļļas krāsas. Vienam pušķim vai kompozīcijai aiziet vidēji kādi trīs mēneši, – smalkā procesa nianses atklāj Larisa.
Mākslīgos ziedus viņa izgatavo tikai savam priekam – tas ir hobijs. – Visu dzīvesprieku un krāsas es arī iegūstu ar šo nodarbi. Tā ir pilnīgākā meditācija, darbs smadzenēm, kad atslēdzas viss pārējais. Ja ar domām visu laiku esi ziedos – tur nevar piezagties ne sliktas domas, ne depresija. Man arī slapjdraņķī mājās ir pavasaris, – viņa smaidot atzīst.
Pēc darba ģimenes uzņēmumā Larisa neskatās filmas, bet gan tās tikai klausās, tikmēr paralēli radoši darbojoties. Šim hobijam brīvais laiks ir tikai vēsajos mēnešos, kad nav dārza darbu. Kā sākas pavasaris, tā Larisa pievēršas īstajām puķēm – savam piemājas dārzam, apstādījumiem, un šis hobijs tiek nolikts malā līdz rudenim. Larisa Verulidze pastāsta: – Dzīvojam Madonas pievārtē, bet tas skaitās jau Praulienas pagasts. Ar vīru esam no Jelgavas. Pēc studijām vīrs pats paprasījās uz praksi tieši Madonas rajonā. Nezinu, kāpēc, kas viņu te tā uzrunāja. Tas bija padomju laikā. Sākumā domāju, ka tie būs trīs prakses gadi, bet sanāca, ka te arī palikām. Dzīvojām Mārcienā, bija kolhozs „Zelta druva". No turienes pārbraucām uz Madonu, uzcēlām māju un nu esam te iedzīvojušies.
09.04.2021.
