Ticēt Dievam, mīlēt savu baznīcu un pildīt baušļus ir katra praktizējoša katoļa pienākumi. Svarīga loma katoļa dzīvē ir arī prāvestam, kuram jābūt atbildīgam par savu draudzi, par baznīcu un cilvēku pestīšanu.
Īstens baznīcas un Latvijas patriots bija arī Barkavas draudzes prāvests Miķelis Dukaļskis, ar kura palīdzību tika uzcelta arī Madonas katoļu baznīca. Šogad atzīmējam viņa 150. gadadienu, tāpēc ielūkosimies viņa dzīvesgājumā.
Miķelis Dukaļskis ir dzimis 1871. gada 14. martā tolaik Varakļānu pagasta Dravnieku ciemā, vienkāršā zemnieku ģimenē. Sākumā ģimenei nebija līdzekļu, lai viņš varētu iestāties skolā, bet, kā viņš pats saka: „Tikai Dieva gādība to visu brīnišķīgi sakārtoja, ka es varēju sākt un arī beigt savu izglītību." Skolas gaitas viņš uzsāk Varakļānu pagasta skolā, pēc tās pabeigšanas vienu gadu strādā tur par skolotāja palīgu. Kādu laiku pavada tēva mājās un 1886. gadā iestājas Pēterpils Sv. Katrīnas proģimnāzijā. 1890. gadā iestājas Pēterpils katoļu garīgajā seminārā un pēc četriem gadiem arī Pēterpils garīgajā akadēmijā, kur iegūst teoloģijas maģistra grādu. 1898. gada 28. decembrī upurē savu pirmo Svēto Misi. Garīdznieka darba gaitas viņš uzsāk vispirms Pēterpilī, pēc tam Rīgā.
Rīgā Miķelis Dukaļskis bija viens no centīgākajiem latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem. Sāka darboties Latviešu izglītības biedrībā. Viņš arī organizēja un pats darbojās vairākās Rīgas katoļu biedrībās. Pateicoties viņam, Rīgā tika nodibinātas arī skolas Bolderājā, Sarkandaugavā, Iļģuciemā, Pērnavas ielas rajonā un citās vietās. 1911. gadā Miķelis Dukaļskis tika iecelts par Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas prāvestu. 1914. gadā viņu pārcēla uz Pēterpili, kur iecēla Pēterpils katedrāles administratora amatā. 1917. gadā Pēterpilī sāka plosīties nemieri, un ievērojamākos darbiniekus sāka meklēt lielinieki, tāpēc Miķelim Dukaļskim vajadzēja bēgt. Sākumā bēdzis uz Latgali, tad uz Rīgu, bet arī tur viņam dzina pēdas. 1918. gada oktobrī ar angļu kuģi „Bargared" viņš devās uz Angliju, kur nokļuva 1919. gadā. Nodzīvojot tur vienu gadu, viņš iemācījās angļu valodu. 1920. gadā, kad Miķelis Dukaļskis saņēma ziņu par Latvijas Republikas nodibināšanu, viņš nolēma doties atpakaļ uz dzimteni. Sākumā viņu nozīmēja par prāvestu Tērbatā, kur nostrādāja līdz 1922. gadam, bet pēc tam sāka darboties Subates draudzē.
1923. gadā Miķelis Dukaļskis tiek pārcelts uz Līvāniem un pēc gada uz Kārsavu. Tur viņš sāk domāt par jauna dievnama celšanu. Pēc trīs gadu darba Kārsavā 1926. gadā Miķeli Dukaļski pārceļ uz Barkavas draudzi. Tieši Barkavas draudze vecajam Latgales novadniekam un nacionālās atmodas darbiniekam šķitusi vismīļākā un patīkamākā, un no tās viņš neesot gribējis šķirties, kamēr vien šīs zemes darbs nebūs jāpārtrauc. Paralēli Miķelis Dukaļskis apkalpoja arī Madonas, Lubānas un Ļaudonas draudzes. No 1926. līdz 1934. gadam viņš uzcēla jaunu mūra dievnamu Madonā, no saviem līdzekļiem celtniecībai ziedojot 8000 latu.
Miķelis Dukaļskis bija arī rakstnieks. Jau 1898. gadā „Katoļu mājas kalendārā" viņš ievieto stāstiņu „Dēla skolnieka saņemšana", kurā mudina vecākus bērnus sūtīt skolā un brīdina tautiešus par aizklīšanu svešumā. Miķelis Dukaļskis rakstīja: „Nevienam neklājas atstāt savu tēvu zemi. Mums pietiks tepat maizes. Mums vajag tikai vairāk strādāt un mācīties. Kam grūti mācīties grāmatu gudrībā, lai tas iet par skroderi, mūrnieku, namdari vai ko citu, bet neviens lai nedomā uz visu mūžu apmesties tālu no savas tēvijas. Nedomājiet, ka citur būs labāk nekā mūsu mīļajā latviešu zemītē. Bet nelaimīgs ir tas, kas peļņas dēļ aiziet uz dzīvi, nevis uz vienu gadu, bet uz visu mūžu – uz tālām zemēm." Grāmatu rakstīšana un iespiešana bija garš un sarežģīts process, jo nācās saskarties ar dažādiem tā laika runas brīvības un drukas aizliegumiem. Tā kā Latgalē bija pilnībā aizliegts drukāt ar latīņu burtiem, radās izdevība grāmatu „Goreiga maize" izdot Rīgā. Cenzors jautāja, kāpēc valoda neesot īsti tāda, kā to runā Rīgas latvieši, tāpēc Miķelim Dukaļskim nācās pacietīgi skaidrot dažu vārdu nozīmi, ko cenzors tāpat nesaprata. Beidzot tomēr padevās un ļāva cenzoram svītrot ārā visus vārdus, kurus cenzors nesaprata. Taču galvenais bija šo grāmatu iespiest, un tas arī notika 1901. gadā. Skolas laikos Miķelis Dukaļskis bija iesācis darbu pie grāmatas „Gondar par grākim", kas ir tulkojums pēc baznīckunga Jēkaba Jasinska grāmatas „Vai moki spovedēties?". Grāmatas iespiešana notika 1902. gadā Pēterpilī.
Miķelis Dukaļskis bija ne tikai priesteris un rakstnieks, viņš pārvaldīja arī vairākas valodas. Atsaucoties uz viņa brāļa dēla atmiņu rakstu, Miķelis Dukaļskis pārvaldīja lietuviešu, poļu, krievu, angļu, vācu, senebreju, latīņu, grieķu un arī igauņu valodu. Par nopelniem kultūras un izglītības labā Miķelis Dukaļskis ir apbalvots ar Sv. Staņislava ordeni.
1943. gadā Miķelis Dukaļskis kļuva par Varakļānu dekānu, bet 1945. gadā Rīgas arhibīskaps metropolīts Antonijs Springovičs viņu iecēla par savas kūrijas kancleru, bet drīz viņš atkal atgriezās Varakļānos pie dekāna pienākumiem. Vēlāk tika pārcelts par dekānu uz Aglonu. Tur viņš vairākus gadus vadīja garīdznieku rekolekcijas. 1957. gadā Miķelis Dukaļskis saaukstējās un saslima. Viņš slimoja visu ziemu, taču slimībā bija ļoti pacietīgs un lasīja breviāru, bet, kad pats to vairs nevarēja, palūdza klostermāsām. 1957. gada 10. maijā 86 gadu vecumā priesteris Miķelis Dukaļskis aizgāja mūžībā.
Citi līdzgaitnieki Miķeli Dukaļski atceras kā pozitīvu un strādīgu cilvēku. Draudzes locekļi dažkārt pat bija noraizējušies par viņa dzīvesvietas apstākļiem, par nabadzīgo un piezemēto dzīvesstilu. Viņu atceras kā jaunatnes audzinātāju, latgaļu grāmatu autoru, sabiedrisko darbinieku un baznīcu cēlāju. Miķelis Dukaļskis labāk izvēlējās dot, nevis ņemt. Viņa patriotiskais gars un mīlestība uz Dievu un savu dzimteni aizrāva daudzus cilvēkus. Viņa mūžā izdarītie darbi ir redzami vēl šobrīd. Miķeļa Dukaļska dzīves moto – „Rokas darbam, bet sirds Dievam".
Apkopojusi MARTA IKAUNIECE
31.03.2021.
