Madoniete VELTA BROKA ar pērļu rotu darināšanu aizrāvusies pirms 13 gadiem, uzsākot apmeklēt rokdarbu pulciņu „Rota" Lazdonā. Arī šobrīd, kad ārā vēl ziema un jāgaida galvenās mīlestības – dārza – atmošanās, iedvesmas brīžos top krāšņas rotas un cimdi.
Kādreiz gan rokdarbniece domājusi, ka pērļu rotu darināšana nepavisam neesot domāta viņai.
– Tas nebija mans. Likās – kaut kas tik sīks un jocīgs, bet, kā aizsāku, tā aizrāvos. Uz Lazdonu aizbraucu adīt, bet tobrīd nebija, kas ierāda vēlamo. Adu jau sen, esmu adījusi arī ar mašīnu. Meitenes teica: „Ko tad te sēdēsi, ņem un pērļo." Tā tas aizgāja.
Uz pulciņu aizvedu arī mazmeitu, lai parādītu, ko visu var darināt savām rokām. Savos sešos gadiņos viņa jau bija sapērļojusi pirmo brošiņu. Par sevi gan nebiju domājusi, ka vecumā kas tāds aizraus, – atzīstas Velta.
Šobrīd viņa pievērsusies arī cimdu adīšanai. Bija laiks, kad ar adījumu izstādi Velta pat piedalījusies bijušajā darbavietā Madonas muzejā. Cimdu adīšana kādreiz gan neesot patikusi: – Vienu cimdu noadīju, otru – vairs nevarēju. Tie rokdarbi tomēr jāpamaina, nevar taču visu laiku pērlītes vien dāvināt, tā nu pieķēros arī cimdiem. (Smejas.) Ir jāmācās. To man teica vīramāte, ka jāmācās ir nemitīgi. Arī viņa savos 70 gados iemācījās tamborēt.
Savā laikā Velta esot mācījusies zīmēšanas pulciņā, paticis pludināt akvareļus. Tā arī rokdarbos uzrunā krāsas – ar tām strādāt ir sava veida meditācija. Viņa turpina: – Šobrīd tamborēju apaļās rotas, tur ir cītīgi jāskaita, un tas var nogurdināt. Bet, es domāju, veciem cilvēkiem jāturpina darboties ar pirkstiem, jo tas palīdz arī smadzeņu darbībai. Gribot negribot – smadzenes kust līdzi pirkstiem. Un, kamēr prātu asini, tikmēr tas ir ass. Katrs savā veidā – piemēram, arī krustvārdu mīklas risinot, kas gan nav mans. (Smejas.)
Madonieši Veltu Broku pazīst kā lielu „puķu draugu" – savulaik viņa strādājusi „Ziķu" dārzniecībā, pie savas mājas iekopts košumdārzs, kā arī viņa daudzus gadus piedalījusies Latvijas puķu draugu salidojumos. Tā esot viņas lielā mīlestība.
– Domāju, ka enerģiju arī rodu dabā – pret to man liela mīlestība. Tagad dabu vien tik var smelties, citu gandrīz neko neredzam. Nevar ne ar vienu satikties. Mums ir ļoti labs pensionāru klubiņš, ar ko iepriekš braucām dažādās ekskursijās. Tagad, protams, tā visa nav, un tas ir nogurdinājis. Līdz šim vēl nebija, bet tagad jau sāk tāda sajūta uzmākties. Ceru, kolīdz varēs iet ārā un rušināties, būs citādāk. Pie dabas esot, turpinu arī fotografēt. Ir, kas teic: „Man ir brīvais laiks, un nezinu, ko darīt." Man ir otrādi – laiks aizskrien, un nezinu, kur vēl paņemt. Jo vairāk dara, jo vairāk arī var izdarīt, un sev es visu laiku kādu nodarbi atrodu, – enerģiski teic Velta Broka.
12.03.2021.
