Varenais Samarkandas valdnieks, emīrs Timurs (14. gs.), pirms naktsguļas apstaigājot karaspēka nometni, dzirdēja kareivjus raizējamies, vai drīzajā karagājienā viņiem pietiks ēdamā. Raizes bija pamatotas – lai karaspēks būtu pietiekami straujš, Timurs neņēma līdzi vezumus ar pārtiku, karavīriem ēdiens bija jāgādā pašiem.
Emīrs aizdomājās – kā pabarot savus vīrus, un prasīja padomu gudrākajam mullam. Tas teica: „Jāņem liels čuguna katls, tik vecs, lai tauki no iepriekšējās gatavošanas reizes būtu izplūduši katla ārpusē un aizdegtos no ugunskura liesmām. Tajā jāliek ne vecu, bet arī ne ļoti jaunu auniņu gaļa, labākie rīsi, piebrieduši no lepnuma, ka tos ēdīs varonīgie kareivji, priekā piesarkuši jauni burkāni un sīpoli, tik asi kā augsti godātā emīra zobens. Tas viss jāvāra, kamēr ēdiena smarža sasniegs Allāhu, bet pavārs, nogaršojis dievišķo ēdienu, nokritīs bezsamaņā." Timurs lika tā darīt, un kareivji no mazas ēdiena bļodiņas guva spēku vairākām dienām. Timurs uzvarēja, bet kareivji slavēja emīra gudrību un katru reizi, apmetoties nometnē, vārīja iepatikušos ēdienu. Ja ticam leģendai – tā radās tik iecienītais plovs. Ir arī variants – Maķedonijas Aleksandra karavīriem, iekarojot kārtējo valsti, iepatikusies gan ēdiena garša, gan tas, cik viegli to pagatavot. Vispār – versiju par plova izcelsmi ir milzums, bet šodien neviens vēsturnieks nespēs noteikt tā izcelsmes vietu, pat ne laiku, kad tas ir radies, tas varētu būt III-II gs. p. m. ē. Šodien tas ir nacionālais ēdiens tadžikiem, kazahiem, uzbekiem, tas ir cieņā Kazahstānā, Azerbaidžānā, Armēnijā, Turcijā, Tatarstānā, Afganistānā, daudzās citās Austrumu un Rietumu valstīs. Itālijā tam līdzīgs ir risoto, Spānijā – paelja, ko gatavo ar jūras veltēm, Francijā un daudzās citās zemēs to dēvē par pilavu. Franči to mēģināja gatavot jau 18. gs. pēc uz Vidusāzijas valstīm nosūtīto, par plovu sajūsmināto diplomātu vēstulēm, bet īsto tehniku un garšu apguva tikai tad, kad no Ēģiptes dzimtenē atgriezās Suecas kanāla celtniecībā nodarbinātie strādnieki. Garšīgo un barojošo ēdienu pazīst pat Karību salu virtuve – tur to ieveda indieši. Vēsturnieki spriež (versiju ir milzums), ka plovs radies III-II gs. p. m. ē. Tuvajos Austrumos un Indijā. X/XI gs. ārsts un filozofs Abu-Ali-ibn-Sina (Avicenna) ar to ārstēja augstdzimušos, jo uzskatīja, ka tas dziedina daudzas slimības, ir organismu stiprinošs. Ar to baroja pēc smaga fiziska darba, smagām operācijām, badošanās, organisma vispārēja nespēka gadījumā, lai stiprinātu imunitāti. Senākā pagatavošanas recepte ir no XIII gs. Bagdādes un Sīrijas recepšu krājumiem. Pirmo reizi kā svētku ēdiens tas minēts „Tūkstoš un vienas nakts" pasakās XIV gs., to piemin pat Jaroslavs Hašeks savos „Krietnā kareivja Šveika piedzīvojumos".
5.03.2021.
