Laikā, kad vairāk esam mājās, ir daudz brīvu brīžu, lai varētu ļauties saviem vaļaspriekiem. Katram no mums tie ir citādi – kāds laiku pavada adot, tamborējot vai šujot, cits brīvos brīžus izmanto grāmatu lasīšanai, vēl kādam viss laiks tiek pavadīts zīmējot un gleznojot.
Lai gan sirdī nedaudz iezogas skumjas, ka šobrīd nenotiek kultūras pasākumi un nav iespējams apmeklēt mākslas studiju Pļaviņās, tomēr Anna Langenfelde priecājas, ka tagad ir daudz vaļasbrīžu, kurus pavadīt pie audekla.
Anna Langenfelde, cik vien sevi atceras, vienmēr ir zīmējusi, bet laiki ir bijuši dažādi, ne vienmēr bijusi tāda materiālu bagātība, kā ir šobrīd.
– Jau no mazotnes man ir bijis ķēriens un vienmēr ļoti paticis zīmēt. Pēckara gados nebija ne papīra, ne zīmuļu. Nācās izlīdzēties ar to, kas bija pieejams. Zīmēju ar ogli, un to darīju visur, kur vien bija iespējams. No māliem veidoju dažādas figūriņas, dzīvniekus. Bieži manās radošajās darbībās tika izmantotas māsas burtnīcas, zīmēju un griezu dzīvniekus. Par to bieži saņēmu bārienu, bet tajos laikos nebija papīra un man tik ļoti gribējās zīmēt un griezt. Tētis nopirka sešu krāsu zīmuļus. Kas tā bija par laimi! Un viņa lūgums bija, lai uzzīmēju viņu ar zirgu. Tad pamazām sāku zīmēt portretus, tāpat tos centos zīmēt arī no bildes. Īpaši atmiņā saglabājies mana brāļa zīmējums. Viņš man uzzīmēja pasaku „Kaķis pelēm par aukli". Tie zīmējumi man bija īpaši mīļi, saudzēju, bet laika gaitā tie ir pazuduši, – atceras Anna.
– Skolas laikā es biju tā, kura citu vietā zīmēja. Reiz man pat uzticēja noformēt pionieru avīzi. Tajos laikos nebija mākslas skolas, kur mācīties zīmēt, apgūt pamatus. Visu apguvu tikai pati un tik, cik skolas solā, bet tas noteikti nebija pietiekami. Jau bērnībā bieži dzirdēju, ka man nepieciešama mākslas skola, bet tajā laikā nebija tādu iespēju. Dzīves apstākļi bija tādi, kādi nu tie bija.
Radoša darbošanās, zīmēšana Annu pavadījusi visu mūžu. Tā noderējusi arī darbā.
– Esmu no lielas ģimenes, dzīvojām Latgales laukos, kur tajos laikos nebija plašu iespēju. Mācības turpināju Rīgā, tur apguvu pedagoģiju. Laiku pa laikam zīmēšana atkal un atkal atgriezās manā ikdienā. Kad bija jāīsina laiks, labprāt zīmēju. Tāpat zīmēšanas talants noderēja darbā, ja bija kas jānoformē, vai bērniem gatavoju uzskates materiālus un zīmēju paraugus. Pēc Rīgas pedagoģiskās skolas beigšanas strādāju bērnudārzā, vispirms Taurupē, tad Aiviekstē. Pēc bērnudārza strādāju Kalsnavas pamatskolā, biju pirmās klases skolotāja. Darbs ar bērniem caurvijas ar radošumu. Tajos laikos nebija uzskates materiālu, kādi ir pieejami šobrīd. Visus zīmēju un veidoju pati, – pastāsta Anna.
Nu jau aptuveni desmit gadu Anna Langenfelde ar domubiedrenēm no Aiviekstes mēro ceļu uz Pļaviņām, lai mākslas studijā apgūtu gleznošanu.
Turpina Anna: – Austriņa mani uzrunāja, vai nevēlos kopā ar viņu doties uz mākslas studiju. Tad es sapratu, ka šī ir lieliska iespēja, lai to, kas man patīk, darītu no sirds. Ja nebūtu šīs studijas, nezinu, vai es būtu tik nopietni sākusi gleznot. Mākslas studija ir liels ieguvums. Esmu iemācījusies to, ko iepriekš nezināju, apguvu pamatus, uzzināju par gaismām un ēnām, kā veidot kompozīciju. Ir grūti gleznot, ja nav zināšanu. Pēc pirmās nodarbības man radās liela motivācija, iegādājos krāsas un visu nepieciešamo gleznošanai. Galvenais ir darboties. Pa šiem desmit gadiem esmu ļoti daudz apguvusi.
Kā saka Anna, ja tas, ko dari, interesē, viss izdodas, arī trakākie sapņi. Jautāta, ko Annai visvairāk patīk gleznot, viņa stāsta: – Man ļoti patīk daba. Gleznoju dažādas dabas ainavas – saullēktus un saulrietus, mēnesnīcu. Īpaši tuvi ir zirgi. Tāpat mēģinu gleznot arī ziedus. Jāsaka, ka zīmēju visu, kas ienāk prātā. Domājot par savām gleznām – man patīk parādīt noskaņas, piemēram, zirgus ziemā vai naktī, rudens krāsu bagātību. Varbūt pat manas gleznas ir ar romantisku piesitienu. Gleznojot izmantoju eļļas krāsas. Esmu mēģinājusi gleznot arī uz zīda, bet tas tomēr mani neuzrunā. Savukārt guaša krāsas, manā skatījumā, vairāk piemērotas bērniem. Šobrīd ir ļoti daudz materiālu, izvēle ir plaša, izvēlies to, kas pašam visvairāk patīk un ir piemērots. Cenšos gleznot pa dienu, kad ir vairāk gaismas, bet pie audekla sēžos, kad vien uznāk iedvesma. Pa šo laiku ir uzgleznoti ļoti daudzi darbi, lai gan neesmu skaitījusi, to noteikti varētu būt vairāk kā piecdesmit. Manas gleznas tuvinieki bieži saņem dāvanās.
Annas Langenfeldes gleznas bijušas apskatāmas arī izstādēs.
– Šobrīd, saistībā ar situāciju valstī, nekas nenotiek, bet, kad viss vēl bija atļauts, bieži tika organizētas arī izstādes. Aizpagājušajā gadā mākslas studijas dalībnieku darbi bija apskatāmi Pļaviņu kultūras namā un Gostiņu bibliotēkā. Tāpat izstādes bijušas tepat Kalsnavā –
gan studijas darbu, gan ziedu tematiskās izstādes. Skumji, ka šobrīd tāds laiks un nekas nenotiek, bet sazināmies ar studijas dalībniecēm, pasniedzēju, tiek sniegtas konsultācijas attālināti. Reizēm ir ļoti svarīgi, lai kāds no malas pasaka, pie kā vajadzētu piestrādāt, ko pamainīt, ko uzlabot. Patlaban ļoti pietrūkst klātienes nodarbību, – uzsver Anna Langenfelde. – Jācer, ka situācija beidzot uzlabosies un atkal varēs doties uz studiju, lai apgūtu jaunas prasmes, būtu kopā ar citiem dalībniekiem. Cik vien būs iespējams, turpināšu apmeklēt studiju. Šobrīd priecājos, ka man ir šāds vaļasprieks. Ar to varu aizpildīt brīvos brīžus un vieglāk pārdzīvot laiku, kad šķiet – viss ir apstājies.
12.02.2021.
