Savulaik, gatavojot izstādi par apkārtnes priekšzīmīgajām lauku saimniecībām, tikos ar akadēmiķi Mārtiņu Beķeri (1928-2014), viņa tēva sēta Ļaudonas „Dupeni" bija starp uzteiktajām. M. Beķeris – mikrobiologs, teorētiķis, viņam vairāk nekā 100 autorapliecības un patenti par dažādām rūpnieciskām iekārtām bioķīmisku produktu ražošanai, pašiem materiāliem.
Nesen vairāk uzzināju par citu ļaudonieti Kārli Leju (1895-1940), kas arī saņēmis patenta apliecības. Pievērsos tam pēc zinātnes vēsturnieka Ivana Griņeviča ieteikuma, par palīdzību paldies Ivetai Škaparei no Madonas dzimtsarakstu nodaļas, Ingrīdai Zīriņai no Valmieras muzeja un arī K. Lejas meitai Mirdzai Lejai.
Kārļa Lejas tēvs Jēkabs Otomārs Leja (1870-1940) nāca no Vietalvas puses, strādāja kā būvnieks. Dzīvesbiedre Līze Mūrmane-Leja (1854-1942) bija ļaudoniete. Viņu pirmie divi bērni Marija un Kārlis dzimuši Ļaudonas „Ķepšos", bet jaunākais dēls Jānis – Mārcienas „Meirānos".
Kārlis pusaudža gados zaudēja redzi, tā nu pēc Ļaudonas mācījās vājredzīgo speciālajā skolā Strazdumuižā (Juglā). Viņš apguva masiera prasmes, ilgāku laiku dzīvoja Valmierā, tur arī apprecējās ar Emīliju Krēsliņu-Leju. Jau kā zēns viņš interesējās par tehniku, par dzīves atvieglināšanu ar tās palīdzību. Patentu valdē divdesmito gadu otrajā pusē pieteikts „pamirušu un noliesējušu locekļu atjaunošanas aparāts" (1927. gada maijs) un „masāžas aparāts ar viens otram pretim kustošiem virsmu komplektiem" (1930. gada decembris). Šīs iekārtas radās, pārdomājot masiera pieredzi. Taču Kārlis Leja saņēma arī apliecības par uzlabojumiem telefonu aparātos un skaņu ieraksta iekārtām. Izmantojot modinātājpulksteni, viņš izveidoja ierīci, kas noteiktā laikā pēc pulksteņa zvana uzstādījuma ar aukliņu paver vāku kastei virs zirga barošanas siles – un tajā iebirst, piemēram, auzas. Tad cilvēkam nav speciāli jāceļas ļoti agri, lai padotu barību zirgam pirms dienas darbu sākuma. Ļaudonietis izdomājis arī ar roku griežamu veļas mazgāšanas ierīci.
Trīsdesmito gadu vidū Lejas pārgāja uz Siguldu, tad Rīgu, neilgi arī dzīvoja Ļaudonā, visbeidzot pārcēlās uz Jēkabpili.
Visvairāk pieminēta pēc Lejas ieteikumiem konstruētā slaukšanas ierīce GOSMA (GOvju Slaukšanas MAšīna). Tās zināma pilnveidota līdziniece bija kopš sešdesmito gadu sākuma Rēzeknē ražotais aparāts, ko gan darbināja elektrība. Govs tesmeņa pupiem uzlika gumijas stobriņus, kas ar lokanām caurulītēm pievienoti piena traukam. Slaucējs ar rokas sviriņu darbināja sūkni, radot stobriņos gaisa retinājumu. Pats izgudrotājs teicis – pie viņa kā masiera nākušas slaucējas strādājot sabeigtām, sāpošām rokām, tad nu viņš domājis, vai nevar kā šo darbu atvieglināt. Latvijā ap to laiku jau vietām iemēģinātas no ārzemēm ievestas mehanizētas slaukšanas iekārtas. Tās darbinātas ar elektrību vai arī iekšdedzes dzinēju. Elektrība lauku sētās tolaik bija retums, ierīce ar motoru izmaksāja ļoti dārgi, atsauksmes nebija cildinošas.
Pēc Lejas ieteikumiem darinātais rīks bija salīdzinoši vienkāršāks un attiecīgi arī vairākkārt lētāks. Paredzēts, ka stundā ar to var izslaukt līdz 70 litru piena. Jāsaprot, ka neredzīgam cilvēkam izgatavot kaut ko ļoti grūti. Dzīvesbiedre palīdzēja, lasot priekšā tehnisko literatūru un arī izpildot kādus zīmējumus un rasējumus. Tad vajadzēja runāt ar amatniekiem par parauga detaļu izgatavošanu un kopālikšanu. Pirmie pieteikumi Patentu valdē par slaukšanas mašīnu iesniegti 1932. gadā, bet darbs vēl turpinājās tās pilnīgošanā. Astoņus gadus vēlāk savu atzinumu deva Lauksaimniecības un zvejniecības mašīnu un rīku kontroles komisija. Lejas izgudrojums atzīts par lietojamu, norādīts gan uz vēl veicamiem uzlabojumiem (labāks piena trauka vāka noblīvējums, izturīgāki detaļu savienojumi, kopsvara samazinājums u. c.). Minēts, ka katrai mašīnai jādod līdzi lietošanas pamācība. Aparāta ražošanu uzņēmās Liepājas rūpnīca „Tosmare". Tā cena bija 150 latu. Jēkabpils apkārtnes cilvēki to iegādāties varēja pie paša izgudrotāja. Pirms laba laika, šķirstot lauksaimniecības žurnālu, izlasīju, ka Jūlija Ērgļa saimniecībā „Ozoliņi" Meirānu pagastā izmanto slaukšanas mašīnu, nu saprotu, ka tā bija Lejas konstruētā.
1930. gada pavasarī darbu uzsāka Mūrmuižas tautas universitāte netālu no Valmieras. Parasti saistībā ar to min Zentu Mauriņu – viņa vadīja literatūras un ētikas virzienu. Mājturības nodarbības sākumā vadīja Saikavā dzimusī Marta Aldere (1905-1993), kas gan rudenī pārnāca darbā uz Madonas ģimnāziju. Tautas universitātē bija arī garīgo spēju izkopšanas virziens, kurā lektors –
Kārlis Leja. Togad Valmierā iznāca viņa sarakstīta brošūra „Garīgais sports". Jādomā, arī lekcijās ļaudonietis stāstīja par mācīšanās metodēm, koncentrēšanos garīgam darbam, atmiņas trenēšanu, novērošanas spēju izkopšanu. Brošūrā tam visam ieteikti dažādi vingrinājumi. Viņš arī aicināja skolās veidot garīgā sporta pulciņus –
prāts jātrenē tāpat kā muskuļi. Kad Leja lekcijās lūdzis vairāk laika veltīt lasīšanai, laucinieces sūdzējušās – govju slaukšana aizņemot daudz laika. Tas bijis vēl viens iemesls, kāpēc viņš ķēries pie minētā izgudrojuma. Kā lektors Kārlis Leja uzstājās arī radiofonā.
Brālis Jānis Leja (1897-1982), zināms arī kā Lejiņš, pēc mācībām Ļaudonā devās uz Voroņežas lauksaimniecības skolu, tad studēja agronomiju Maskavā un arī Latvijas Universitātē, strādāja par agronomu. Viņš vadījis apriņķu pašvaldības Talsos un Valmierā, līdzdarbojies vietējā presē, 1931. gadā ievēlēts no Zemnieku savienības saraksta Saeimā, pēc tās atlaišanas strādāja slimokasē. Kara beigās J. Leja devās uz Vāciju, vēlāk nokļuva Kanādā, strādāja Toronto universitātes botāniskajā dārzā, jo aktīvi piedalījās latviešu sabiedriskajā dzīvē. 1971. gadā izdota viņa atmiņu grāmata „Mana dzimtene".
9.02.2021.
