Šis sakāmvārds gan nav bijis pareizs visos laikos – viduslaikos pēc galvassegas varēja noteikt gan valkātāja sociālo stāvokli, gan profesiju. Pirmās galvassegas, kuru uzdevums bija aizsargāt galvu no aukstuma un citām klimatiskām iedarbībām, parādījās pirms apmēram 5000 gadu un tika gatavotas no zvērādām, Āzijas klejotāju tautām arī no filca – saveltas vilnas. Pēc mūsdienu iedalījuma tās visdrīzāk bija aubes vai kapuces, tādas nēsāja jau senie babilonieši.
Pirmie filca cepures sāka valkāt vīrieši. Šo cepuru modi pārņēma arī grieķi, papildinot cepures ar platāku malu, lai aizsargātos no saules. Galvassegas, kas demonstrēja viņu augsto stāvokli – kroņus, tiāras -, sāka lietot priesteri, ķēniņi, citi valdnieki. Arī senajā Romā galvassega bija statusa simbols – tādas drīkstēja valkāt tikai brīvie Romas pilsoņi. Sabrūkot grieķu civilizācijai, cepuru kultūra izzuda, līdz 8. gs. filcu atklāja no jauna. Kad viduslaikos galvassegas kļuva par pierastu apģērba sastāvdaļu, tās tomēr paturēja arī simbolisku nozīmi. Katram sociālajam slānim bija savas specifiskas galvassegas, tās, kā lasām stāstā par Vilhelmu Tellu, bija arī varas simbols. Mākslinieku gleznās var pamanīt, ka dažādu profesiju pārstāvji valkā atšķirīgas galvassegas. 17. gs. vīrieši sāk lietot cepures biežāk, cepures ar platām malām un spalvu lietoja karavīri, filmās daudz redzētie musketieri. Greznas galvassegas valkāja karaļi un citi augstmaņi, Francijas galmā uzplauka sieviešu cepuru mode – tās bija papildinājums greznajām frizūrām. Anglijas karalienes Elizabetes I laikā galvassegas bija ļoti izsmalcināts aksesuārs gan vīriešiem, gan sievietēm. Cepures kļuva par veidu, kā apliecināt apkārtējiem savu statusu – jo turīgāks vai augstāku sabiedrisko stāvokli ieņemošs bija cilvēks, jo tai bija jābūt krāšņākai. Bieži to audums tika pieskaņots modes tendencēm apģērbā – velvets, zīds, tafts, āda. Cepure kā aizsargs no nelāgiem laikapstākļiem faktiski vairs nedarbojās, tā bija vairāk dekoratīvs elements valkātāja tēlam. Gadsimta beigās cepures valkāja arī vienkāršāki ļaudis, bet arī te dominēja modes aspekts – vīriešu cepures kļuva stūrainas, radās vispirms trijstūrene, tad Napoleona tik iecienītā divstūrene. Imperators 1800.-1815. gadā no franču cepuru meistara Popāra iegādājies 170 „bikornus", četras viņš valkāja arī trimdā Sv. Helēnas salā, tās pēc viņa norādījuma ielika viņa zārkā. Gadsimtu mijā modē nāca cilindri. Angļu cepurnieku Džonu Heteringtonu, kas 1797. gada janvārī pirmais izgāja ielās ar zīda cilindru galvā, gan sodīja par sabiedriskās kārtības traucēšanu. 19. gs. izgudroja spiedes, kuras no filca veidoja cepures formu. To ražošana un arī modeļi kļuva daudzveidīgi. Radās sera Vinstona Čērčila iemīļotais katliņš, bet 20. gs. sākumā – filca platmale ar lenti, kas 20.-30. gados kļuva par neatņemamu vīriešu apģērba sastāvdaļu. Bez tās pat nevarēja iedomāties iziet no mājas.
5.02.2021.
